Labrīt!

Kādu brīdi atpakaļ notika pat akcijas, lai par sarkaniem padarītu vēl dažus datumus – 4.maiju, 24.decembri, 8.martu, pareizticīgo Ziemassvētkus un ko tik vēl ne. Vēlmes atkarībā no piederības konkrētai etniskai, reliģiskai vai citādai grupai bija un ir visdažādākās. Paralēli uzradās princips sarkanizēt nākamās darba dienas, gadījumā, ja konkrēts sarkanais datums iekrīt sestdienā vai svētdienā.

Teikšu atklāti – mans personīgais viedoklis ir, ka brīvdienu mums nebūt nav tik maz, lai par visu varīti liktu vēl klāt. Tomēr Īpaši jau neizprotu nākamo darba dienu sarkanizēšanu, jo, manuprāt,  galvenā svētku dienas būtība ir – ļaut nosvinēt attiecīgos svētkus bez stresa un skriešanas uz/no darba – sasniegta…

Tāpēc izlēmu izveikt salīdzinājumu par valstīm un brīvdienu skaitu. Avots gan visai prozaisks – gada grāmata, kur lielais pētniecības darbs jau tā kā padarīts, man laimīgi atlikusi tikai analītika 🙂 Sadalīju valstis grupās – mūsu Baltijas kaimiņvalstis, Eiropa un pārējās, jo jāatzīst, ka brīvdienas – no vienas puses ir lokāla padarīšana, tomēr, ņemot vērā to, ka lielākā daļa svētku ir reliģiska rakstura vai citu vēsturisku notikumu atblāzma, tad reģionālas iezīmes ir vērojamas ļoti izteikti. Turklāt, vismaz Latvijas gadījumā, daļa atzīmējamo dienu jau pēc definīcijas ir brīvdienas – piem., Mātes diena tiek svinēta maija 2. svētdienā, ari Vasarsvētki iekrīt pa svētdienām u.c.

Rezumējums – mēs esam reāli pa vidu, ne daudz, ne maz, bet vairāk tomēr uz mazo pusi. No šī varētu celties kājās, ņemt karogu un iet uz Saeimu, ja ne labākus ekonomiskos apstākļus pieprasīt, tad izmangot kadu papildus brīvdienu. Kāds gudrā galva varētu izsecināt – ei re, Vācija, Zviedrija – dikti daudz to brīvdienu, bet dzīves līmenis ui,ui ku augsts, bet Krievija, Baltkrievija – strādā, galvu nepaceļot, bet dzīves līmenis kāds nu ir, tāds ir…Tad nu, davai, izcepjam vēl kādas 10,15 brīvdienas, un ari dzīves līmenis drīz vien uzkāps atbilstošs 😀 Tāda neliela ironija, tomēr brīžiem tamlīdzīgi ekspertu slēdzieni mūsu valstī novērojami 😉

p.s. tabula iznāca patizla, bet… citreiz labošos 😀

Labrīt!

Domāju reti kurš man nepiekritīs, aplūkojot tabulu par mūsu ministru automašīnām. Roze vēl var atrunāties – nu, zemkopības ministram ir pa reizei jāizbrauc pa laukiem, ar vēlētājiem tikties, reālās problēmas aplūkot un tā… bet vides ministram grūti argumentēt, kādēļ viņš pārvietojas ar džipu, kurš ‘apēd’ gandrīz 18 litrus uz simtu, un tajā pašā laikā aicina visus rūpēties par sakoptu vidi – vēl viens: ‘klausi manus vārdus, neskati darbus!’ 😀

Ministru autotransports

(tabula no: DB.LV)

Nupat noskatījos Austrāliju – filmu… Pēc pirmās pusotras stundas šķita – sapratu, tagad tik sāksies… jo pirmā daļa filmai iznāca kā ievads, lai, kā saka, ‘set the scene and background’ otrajai daļai. Man pat likās, ka beigas būs vēl dramatiskākas, bet – pārāk varbūt neizteikšos tiem, kas nav redzējuši 😀

rezumējums – pozitīvs. Filma nav īsa, bet bija labi. Kolorīti parsonāži – bārmenis Aivens (tas pats, kurš vienā no desperado sērijām 😉 ), Dzinējs, Kidmena ari, bet vislabākais – mazais puika…

p.s. vajadzētu iet gulēt, bet pielipu Debesu valstībai. Nu ne gluži tai – filmai 🙂  bet tv3 atkal ir bardaks – nekā nevar pēc programmas strādāt, vajadzēja jau 23.10 beigties…

Domāju, nepārsteigšu nevienu, secinot, ka pirmdien būs jau 1.decembris. Un šo svētdien ir pirmā advente – jāmeklē skujas un sveces. Lai ari izteikti ticīgs neesmu, tomēr kaut kā pirms-Ziemassvētku laiks asociējas ar pozitīvām sajūtām. Izņemot, protams, spiešanos veikalos un stresu par dāvanu sagādāšanu…

Bet varbūt kāds ir izcili apzinīgs un vai nu ignorē trako dāvanu bumu (kas tomēr ir zināmā mērā došanas kulta sakāpināti komercializēta izpausme), jebšu jau ap Jāņiem ir ticis galā ar dāvanu gādāšanas procesu? Ja tā palūkojas pagātnē, tad dāvanas, kuras gādātas jebšu iedomātas pavisam laicīgi, izrādās ari tās labākās un visvairāk prieka nesošās. Pretstatā tām, kuras pēdējā nedēļā izpārdošanas akcijā (vai tieši otrādi – paceltajās cenās) pagrābtas no plaukta…

vakardienas desmit minūtes.

Pēc virsraksta kāds varētu nospriest, ka runa būs atkal par maximveidīgo uzņēmumu iespiešanos mūsmāju tirgos vai kur citur. Taču nē – šorīt vizinoties auto pa Siguldas šoseju nācās secināt, ka blakus SWH ‘vilnim’, gandrīz uz katru nākamo frekvenci bija pa kādam diktoram leišu mēlē. Droši vien pie vainas dzestri skaidrais laiks, kurš motivē FM frekvences izplesties tālu, jo tālu… Nez kur tie mūsu robežsargi skatās.. Lai gan – ir taču Šengena, ne? 😉

nu, labrīt!

vakar beidzot biju aizstaigājis līdz F.Cinemā, lai palūkotos trešo mūmiju. Pirmās divas man patikās. Nu, nav jau nekādas baigās mākslas virsotnes, tomēr tīri tāds feins tusiņš, jestri dialogi un komiski/cilvēcīgas varoņu izdarības, epizodes un grimases – vismaz tāds ir iespaids saglabājies atmiņu plauktiņos 🙂

Tomēr šamējais uzfilmētais gabals… nedaudz par daudz vienkāršots, paredzams un pārspīlēts šķita. Citiem vārdiem sakot – neisaku, īpaši jau par 4.15 gabalā (jā, jā, nupat jau bilets kino maksā 4 lati, vismaz brīvdienu vakaros…)!

labrīt!

kādu brīdi atpakaļ priecājos par Busuļa КИНО. Tad vēl pēc kāda brīža reklāmās saklausīju vēstījumu – ‘gatavojaties koncertiem’. Nu ko, skaidrs, ka gribās uz Busuļa koncertu – cd ir feina lieta, bet koncerts tomēr ir par pakāpi augstāka labuma lieta, vai ne… Nu lūk, kamēr iztaisīju no sevis aizņemtu tipiņu, kurš apkrāvies darbiem, nedarbiem un izklaidēm, tikmēr attapos kādā no jūlija pēdējām dienām, izdzirdot, ka Busulim divi koncerti – 1. un 2. augustā. Jēziņ!!! a man gan 1., gan 2. augusts ar pasākumiem, kurus faktiski nevar atlikt – 1.datumā sākas deju nometne, no kuras jaut tā 2. datumā jāizskrien uz sporta spēlēm. Lai vai kā, bet izlēmu – ja nu kas un pēkšņi vēl ir kādi bileti palikuši, dilles ar visiem deju nometnes vakara pasākumiem, jāiet uz koncertu. Tomēr kā par skādi (nu gan jau jāsaka – par laimi) atlikušas bija tieši 2 biļetes, katra 28 lati, zāles pretējos stūros… Uz tādu risinājumu roka nepacēlās.

Tagad redzu, ka viss notiek kā tam jānotiek, un Busuļa jaunskungam ir vēl 2 koncerti, šoreiz Dzintaru koncertzālē. Nu feini, ko citu lai saka 🙂 un vēl feināks ir fakts, ka man ir jau glīti izdrukātas 2 e-biļetes uz šamējo pasākumu 😀

Morāle – nestrebjam karstu, sekojam līdz aktuālajai informācijai (respektīvi, neesam strausi un nebāžam galvu informācijas tuksneša smiltīs), un ja ko tomēr izdzirdam, tad rīkojamies fiksi, ir ari citi gribētāj!

lai rudens miers pār jums šonak! pīs! 😉

to secinu nupat, tīrot pasta kasti… tiiiik daudz dažādu personāžu, kuriem ir veiksme, gods, netīšām vai kā citādi sanācis saukties vārdā, kurš iesākās ar ‘i’! Turklāt viņi visi kādreiz man rakstījuši mailus… bet varbūt tā ir mana problēma, ka tieši man viņi raksta… ?!?

Lai ari rīts var iesākties feini – tas nebūt nenozīmē, ka diena tā ari paies, un vēl vairāk – ka vakars pienāks tikpat feins. Tas pat būtu skaidrs nemaz neizmēģinot uz savas ādas.

Tāpat cilvēkam ir tendence visu negatīvo vienkārši ņemt un aizmirst, izstumt no apziņas, vai vismaz operatīvās atmiņas. Uz cietā diska, protams, kaut kur tas paliek, bet tiek izmests no ikdienas domu un darbu listes. Tas laikam pie reizes ir ari aizsargmehānisms, citādi ieciklējoties uz negācijām var ātri noiet no taisnā ceļa…

Tomēr nupat domāju, ka tas ir tāds īstermiņa reflekss – iltermiņā tolka nekāda. Tas ir kā stūķēt netīros traukus izlietnē, neliekoties ne zinis, līdz kamēr izlietne ņem un no sienas nogāžas vispār nost. Un tad sākas – lauskas, ūdens pa gaisu, puņķi un asaras. A ko darīt – pats vainīgs, vai ne…

Kāda morāle? Nu nekāda – sliktās lietas vajag risināt maksimāli uzreiz, vai vismaz izbļaut tik skaļi, lai tā kļūst par kāda cita slikto lietu, jebšu vismaz dalītu slikto lietu (kā zināms dalīta bēda – pusbēda 🙂 ), un nav tur ko daudz moralizēt. No runāšanas vien paēdis nebūsi, ja neesi deputāts 😉