tā ari ir – šodien visu dienu sajūta, kā nepareizā dienā dzīvojot. No rīta nez kāpēc iedomājos, ka šodien trešdiena, līdz ar to – ir dejas. Attiecīgi sapakoju kārtīgi vajadzīgās pauniņas un paņēmu līdz uz darbu. Tad izsecināju, ka velns – otrdiena, deju nav. Iznāk, ka vakars brīvs! 🙂 Bet faktiski – še tev, biju saplānojis braukt ar velo, iztaisīt šodien slinko braucienu, lai var atiet no svētdienas sacīkstēm… Tā kā aizmirsu, tad mierīgi nobumbulēju šo to pa darbiem, līdz ar to nu jau ir par vēlu, lai šodien brauktu.

Nu neko. Jāiet laicīgi gulēt, lai rīt no rīta var iztaisīt rīta minienu! 😉

Labrīt!

Vienu dienu cita starpā pieminēju, ka samērā daudz klausos radio SWH. Tomēr tā vairāk piedomājot, nācās secināt, ka minētais apgalvojums šobrīd būtu gandrīz nosaucams par stereotipu. Paanalizējot savu aktīvo klausīšanos, sausais atlikums ir tāds, ka ar interesi klausos Bē-Bē Brokastis un Grēviņa uzstāšanos vakaros. Tas ari viss. Tiklīdz izdzirdu Millera kungu (vai jaunskungu) vai Žigata parādīšanos, nemaz nerunājot par leģendāro Ivaru, tad radio tiek vienkārši izslēgts… kaut kas man tajos kungos nepatīk, savukārt pārējie darboņi – īpaši neaizrauj… un tad es kļūstu pats sev ‘dē jē’ un pāreju uz fiksēto mūziku. Šobrīd, kā nav grūti iedomāties, tas ir Busulis un КИНО 😉

labrīt!

Rīts tāds saulains, ka prieks skatīties. bet ne par to gribēju izteikties šodien 🙂 Tātad braucu ka šorīt ar auto, klausos radio, nekas neparasts – gluži kā viens no miljona citu Latvijas darbaļaužu. Tad izdzirdēju kaut kādu reklāmu vai ko tādu, kur pavīdēja vārdu salikums “bērnu rotaļu laukums”. Kas tur neparasts, kāds pajautās? Bet tur jau tā lieta – ka nekas!!

Redz, šajā kontekstā nevienam nerodas aizspriedumi par vārdu locījumiem un izvietojumu teikumā. Taču tiklīdz pavīd “bērnu cīsiņi” vai “vīriešu zeķes”, vai “mednieku desiņas” tā ir kaut kādi pārpratumi vai nepareizības. Un kā tad ar “koka lapām” vai “kartona kasti”, vai kaut vai “cigarešu reklāmu”?

Vai tik šī nav kārtējā reize, kad skaldām matus un tērējam laiku (kurš, manā skatījumā, ir vienīgais tiešām neatjaunojamais cilvēka resurss) “ļoti svarīgām” lietām? Lai gan mūsu gudrie, šoreiz Rīgas Domes paskatā, dara tieši to pašu, ceļot cūku Centrāltirgū, un no kā tad mēs lai ņemam piemēru, ja ne no tautas priekšstāvjiem?!? 😀

lai laba diena 😉

labrīt!

nu ko, laiciņš kā radīts 5km. citiem vārdiem pēc stundas un minūtēm jābūt uz līnijas pie arēnas – starts iekš minimaratons 🙂

faktiski, sākotnēji bija doma iestartēt uz 20km. kad jau tad jau. tomērt iebīdījās tā, ka nokavēju vienu pasākumu nedēļas sākumā, kuram atkārtojums ir tieši šodien. tad nu, lai laicīgi finišētu, nācās noklasificēties pakāpīti zemāk. turklāt ari viens čoms tad bija pierunājams sastādīt kompāniju 😉

ap 7iem šorīt normāli uzgāza lietiņš… šobrīd gan jau ir mierīgāk, tomēr pa peļķēm izšļakstināties iznāks pa pirmo!!! 😀

Labrīt vēlreiz.

Lai nesamulsinātu tautu – Mr.Pele šoreiz ir, nu jau folklorizētais I.Emša kungs. Nupat TV izdzirdēju no minētā pieredzes bagātā kunga līdzību: ‘ja nepatīk attēls, kas spogulī, tad pareizais risinājums nebūtu sasist spoguli’. Šī pati līdzība tiek attiecināta uz šobrīd aktuālajiem potenciālajiem grozījumiem par Saeimas atlaišanas tiesībām tautai. Citiem vārdiem – Saeima ir tautas spogulis, un atlaist Saeimu būtu spoguļa dauzīšana, nevis racionāla un rezultatīva darbība.

Man gan gribētos Emša kungam pajautāt – pat ja tā, vai nav tā, ka šā brīža Saeima būtu tautas spogulis, datējams ar 2006.gada 7.oktobri? kopšu kura – ne mazums laika pagājis, kā ari, ne mazums, interesantu faktu atklājies, ja gribam izteikties pieklājīgi.

Otrkārt – domāju, ka neviens īpaši vairs nemēģinās apstrīdēt, ka uz 2006.gada vēlēšanām vēlētāji pie šī spoguļa piegāja nupat kā no psihoterapeita kušetītes piecēlušies, kur viņam dažādu pozitīvisma kampaņu iespaidā bija nedaudz pagrozīta realitātes izjūta.

Bet ko lai saka – muldēt jau iemācījušies kungi ir uz teicami. Un ko tik naudas dēļ neizdarīsi 😉

Bet jautājums paliek nemainīgs – ko tad darīt, ja ne izrakstīt šiem pārgudrajiem vilka pasi, ja paši negrib sākt strādāt?!?!

Nācās tomērt secināt, ka ne gluži viss ir precīzi uztverams no šejienes. Tāpēc interesentiem tulkojums – vai visu ir pareizi izdevies izķert… 🙂

“Cilvēks ir interesants subjekts vai objekts, atkarībā no situācijas. Skaidrs, ka viņš (un ari ‘viņa’, protams, ja gribam būt pavisam korekti un neviens nesaboztu savu spalviņu) ir ievērojami komplicētāks un sarežģītāks nekā virspusēji izskatās un nekā esam paraduši domāt.

Viena no interesantajām lietām, kuru nolēmu izprovēt ari praksē, ir uztveres īpatnība, kas tekstu, kurā vārdiem, izņemot vārda pirmo un pēdējo burtu, ir saputrota burtu secība, tomērspēj uztvert pareizi. “

Cēlkivs ir ittnnaerses sbtuekjs vai ojekbts, aktbaīrā no stajāuicis. Skidars ka viņš (un ari vņia, prmtoas, ja giabrm būt pavisam kotkeri un neivnes nzsbotaeu savu svailņpu) ir iovmajreēi kkpmēoitlcās un sžīerkģtaās nekā vssjupiēri ikāstazs un nekā esam puadašri dāomt.

Veina no itseājarnnteam litāem, kruu nloēmu iorpēvzt ari pasrkē, ir utrevezs īpītabna, kas ttkesu, kruā veāridm, izņmeot vrdāa pirmo un pējdēo bturu, ir sortatpua btruu secbīa, toēmr sēpj utrevzt prieazi.

Nu kā? 🙂

Labrīt!

Izrādās, pārmērīgi aizraujoties ar košļājamo gumiju patērēšanu, var iedzīvoties interesantos blakus efektos – svara zaudēšanā (kas vienai daļai cilvēku, īpaši daiļā dzimuma pārstāvēm, ir kā apsolītā zeme – respektīvi, nekas slikts 😀 ) un ari caurejā. Pareizāk gan droši vien būtu teikt – caurejā, kura noved pie svara zuduma…

Kā atklājas, pie atbildības būtu saucams ‘jauneklis’ vārdā sorbitols, kurš piemaisīts gumijas masai ar nolūku iztikt bez cukura, bet nodrošināt saldumu, bez kura nu nekādi košļātājs negrib iztikt…

Taisnības labad gan jāpiezīmē – ieberzties varot tikai indivīdi, kuri nožļebina 5-20 gramus sorbitola dienā. Kas pārrēķinot iekš spilventiņiem varētu būt 4-16 gabali dienā, jo vienā tādā esot vidēji 1.25 grami sorbitola. Nu, 16 tad vēl, bet 4 gab nemaz tik daudz neizklausās, bet tas jau droši vien atkarīgs no atsevišķā indivīda…

Nu ko, ne par velti saka – zelta vidusceļš 😉

p.s. avots – šiten te

labrīt atkal…

Papildus vakardienas priekam par koncertu, atļaušos izdarīt secinājumu – ziema ir klāt! Gan nezinu uz cik ilgu laiku, bet termometrā bezkaislīgi spīdošie -9 grādi un paplānā jaka šorīt lika to tā pavisam nepastarpināti sajust!

Nu ko, jāmeklē kāds biezāks fufaika laikam…

heh, labrīt!!! 🙂

kādu laiku bija ķibeles ar tehniski normatīvo izpildījumu, bet nu viss ir atpakaļ un – PRIECĪGI 😉

p.s. cepam (un dažas piededzinām) piparkūkas!! 🙂