Labrīt!

Kā jau pārdzīvoju kādu brīdi atpakaļ (šiten te), RIMI dārzeņu plauktos man kā uzticīgajam klienta tiek piedāvāta izvēle tikai no 2.šķiras produktiem. Tobish, vai nu uzskata mani par otrās šķiras pircēju vai arī atzīstas, ka ir otrās šķiras veikals.

Vakar gadījās, tā teikt, atkal iegriezties iekš to RIMI, un sapratu, ja reiz pateikts A, tad jāsaka ari B – citiem vārdiem, no RIMI plauktiņiem, glīti rindiņās salikti uz mani smaidīgi veras tomātsarkani (diez, kādā tad vēl krāsā tie varētu būt? 😀 ) 1.šķiras tomāti, turklāt – vietējie!!

Nu ko, vai tad tas nav – nedēļas dubultprieks!! (ja vien tāda kategorija būtu ieviesusies 😀 )

Labrīt!

Ir tāda lieta kā inflācija mūsu valstī. Tā nevienam īsti nepatīk, tādēļ mūsu viedie pirms kāda laika ieviesa inflācijas apkarošanas mega plānu (kurš gan ne sevišķi veiksmīgi nes rezultātus, bet tas cits stāsts). Viena no plāna sadaļām vērsta uz patēriņa ierobežošanu, tai skaitā – kreditēšanas samazināšanu. Tas tā – vārdos.

Darbos – nonāca manās rokās no vienas cienījamas bankas sūtīta vēstule personai, kuras alga uz papīra ir 180 naudiņas mēnesī. Tālāk būs citāti no vēstules ar dažiem maniem komentāriem.

Tātad ievadā tiek izmesta makšķerīte:

‘Varbūt ir plānots neliels atvaļinājums, istabas remonts, patīkams pārsteigums mājiniekiem, varbūt jau sen ir noskatīta kāda dāvana sev…?’

Nu, gandrīz sanāk – ja pirmāk par kādu pirkumu bija doma – nu nav jau tā, ka ļoti vajag, nav arī tādu brīvu līdzekļu – respektīvi lieta nav tiešām nepieciešama, tad tagad gandrīz grēks no tās atteikties.

Tālāk seko smagā artilērija:

‘(..) piedāvājam noformēt kredītkarti, tā iegūstot (..) īstermiņa aizdevuma limitu līdz Ls 570’

Nedaudz parēķinot, man sanāk, ka pie algas ~140 naudiņas uz rokas piedāvā ērti, ātri un bez liekām sāpēm ielīst parādos līdz 570 baksīšiem – lai to atdotu nieka 4 mēneši nevar ne ēst, ne dzert, ne cauru zeķi nopirkt!

Diez kā to citādi lai nosauc, ja ne par vilināšanu procentu tīklos, īpaši jau ņemot vērā, ka neviens vārds netiek minēts par % likmi. Pēc banku mājas lapās atrodamās informācijas – procenti latos mērāmi ~20% gadā. Vājprāts, ņemot vērā, ka maksimālie depozītu procenti, kādu piedāvā, ir 10% gadā!!

Labrīt!

Šorīt vēlējos noskaidrot, kas tad jauns atgadījies pasaulē. Ieštepselēju delfus un, cita starpā, uzdūros ziņai par Francijas futbola izlasi, kas devusies uz Fēru salām, bet nesekmīgi – laika apstākļu dēļ.

Nosaukums mani saintriģēja, jo līdz šim dzīvoju pārliecībā vēl no vidusskolas ģeogrāfijas kursa, ka ir tāda lieta kā Farēru salas. Taču, kamēr viena rociņa atvēzējās jau rakstīt kritisku komentāru par delfinārija rakstītājiem, ar otru izlēmu parakāties googles onkuļa zināšanu atvilktnītēs. Un še ku reku – uzdūros dokumentam (šitādam) ), kur skaidri un gaiši rakstīts – ‘Fēru salas’. Turklāt piekrāmēta atsauce uz ‘dāņu īpašvārdu atveides noteikumiem (R.: “Norden AB”, 2003)’. Nu ko tur – noteikumus neesmu studējis (arī negrasos kaut kā), tad nu jātic būtu.

Bet mierā jau nelikos. Sainteresēja, kas labs varbūt ierakstīts šajā dokumentā par Islandes pārveidošanu par Īslandi. Un, protams, – ir arī! Atrodams arī komentārs: ‘Precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā.’

Pat neņemot vērā radio SWH dzirdēto sporta reportiera teikto (mūsu futbolisti kā reizi šovakar mēģinās samočīt kādus golus iekš ‘ledus zemes’ vīru vārtiem), ka vietējie nebūt nevelk garumā savas zemes pirmo burtu, radās pārdomas – vai mūsu valodas vārdiem būtu jālokas pakaļ citu tautu runātājiem? Vāciju arī varbūt tomēr labāk dēvēt par Doičlandi – arī ‘precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā.’

Bet varbūt tomēr kaut kā komandējumi uz ārvalstīm ir jāattaisno – atbrauc atpakaļ, ieraksti komandējuma atskaitē, kā tagad latviski pareizāk būs jāraksta kāds vārds un brauc kaut vai uz Mezopotāmiju vai Seišelu salām (arī tās, redz, agrāk sauca par Seišeļu salām) 😀

Velns un deviņas vecmeitas!!! Šķirstot kanālus savā TV kastē, nupat secināju, ka man rāda TV6. Kāda sentēvu dieva pēc man šo faktu neizdevās konstatēt pagājušajā trešdienā, kad izmisīgi spaidīju TV pulti, lai atrastu kaut kripatiņu basketbola???

Bet nekas – labāk vēlu nekā nekad, vēsta tas pats gudrais sentēvs, jo – ES RĪT BLENZĪŠU KĀ MŪSU MEITENES SAMĪCĪS TĀS VĀCU PEĻU ASTES!!! 😀

Instrukcija:

1. Atveram interneta pārlūku;

2. Adresi ierakstām www.google.com;

3. Meklētāja laukā ierakstām „cūka”, nospiežam enter;

4. Pārlūkojam rezultātus:

a. Ja iegadījies, ka googlem ir atstāti default iestatījumi (tobiš 10 rezultāti vienā lapā), tad pārejam uz lapu nr.2

b. Ja uzlikti vairāk rezultāti, tad brauzējam turpat uz leju.

5. Rezultātā ātri vien būtu jāuzduras ierakstam, kurš saucas „Aigars Kalvītis – Vikipēdija”

Nu, ko lai vēl pasaka, pat googlem ir savs viedoklis par mūsu viedo vadoni… 😀

p.s. šo man parādīja, tā ka nepretendēju uz pirmavotu, teikšu kā ir 😉

Disclaimers: Ne vienmēr grāmatveži ir šādi, bet nu tik sirsnīgs teksts, ka nevarēju nepadalīties 😀 😀

Uzņēmuma ofiss. Vēla vakara stunda.

Divi pārguruši grāmatveži gatavo atskaites.

Viens ilgi skatās monitorā un tad jautā otrajam:
– Klausies, cik gadā ir mēnešu?
– Desmit. Bez PVN.

Lai jums laba diena (bez PVN) !!! 😀

Tiešām – neliela dusma sanāca par kārtējo gudro pētījumu! Bet lai labāk saprotams – par visu pēc kārtas 🙂

Tātad, šodien, kā jau katru otro pirmdienu, mājās nākot, bez visām citām drazām, Maxima reklāmu un komunālo maksājumu rēķinu veidolā, izmakarēju no pasta kastes ‘domāšanu izraisošo’ žurnālu Nedēļa. Tā kā sajutos krietni izsalcis, žurnāls neizpelnījās pilnīgi nekādus tuvības apliecinājumus no manas puses, kamērt nebiju uzmeistarojis savu meistarstiķi – mājas sieru ar tomātiem un žāvētu vistu (tagad lūdzu nekrist visus kulinārijas meistarus gar zemi no smiekliem – esmu vienkāršs cilvēks 😀 😛 ) un remdējis kāri pēc dienišķās olbaltumvielu, ogļhidrātu un citu labu lietu devas.

Tad, sajutis vēl kādu dabas aicinājumu, lūkojos apkārt pēc labas sabiedrības (kā zināms – ar labu sabiedrību kaut uz elli var aizsoļot un atpakaļ 😉 ), un skats atdūrās pret jau pieminēto ‘domāšanu izraisošo’ žurnālu. Žurnāla satura tuvākas izpētes laikā uzdūros rakstiņam – ‘Nāvīgi skaistās krūtis’. Nu ko, virsraksts pietiekami aicinošs, lai nākamo lapu šķirošā roka apstātos pusceļa. Un šeit nu seko pats labākais.

Raksta saturs īsumā šāds: Amerikāņu pētnieks veicis pētījumu par zviedrietēm, kuras kopš 1965.gada veikušas krūšu palielināšanas operācijas. Un ko domājies – nonācis pie sensacionāla slēdziena – ‘sievietēm ar silikona krūtīm ir trīs reizes lielāka tieksme uz pašnāvībām nekā dabiskā skaistuma cienītājām.”

Velns, noteicu pie sevis un pāršķīru nākamo lapu. Atkal kārtējais mega pētījums, kura rezultātā, manuprāt, kā secinājums tiek pasniegts cēlonis. Jo vai tik gadījumā iemeslu un seku līnija nav jāvelk starp nestabilu pašnovērtējumu no vienas puses, kurš noved pie silikona krūtīm labākajā gadījumā un, ja tās nepalīdz novērst visas iedomātās (lielākoties) un reālās problēmas, aizrauj nelaimīgo arī uz labākiem medību laukiem sliktākajā gadījumā – no otras puses? Jo kas gan var būt negantāk šajā pasaulē, kā nepatikt pašam sev… Savukārt palasot un pieņemot visu kā rakstīts, nāktos secināt – silikons velk pēc striķa…

Nu ko, lai nobeigums būtu uz optimistiskākas nots – pacelsim kausus par vienkārši skaistām ee… krūtīm!! 😉

labrīt!

svētdien apmekleju pasakuma ‘dejo visi’ ietvaros (www.dance.lv) ievadkursu vai meistarklasi (vai kā nu vēl lai to apsauc) – stepā.

Pirmā lieta – šitā deja saucoties precīzāk ka ‘tap dance’. tad nu lūk…

Otrā lieta – ritms man patīkas, arī tā kāju vicināšana ir baigi ok.

Trešā lieta – laikam tomēr nepavilkšos uz nopietnāku turpinājumu, jo rezultātā process tomēr notiek tā ka vairāk pa vienam… Lai gan lielajos pasākumos, kad visi lec un klabina reizē, emocija varētu sist augstu un baigi pozitīvu vilni 😉

Ceturtā lieta – tomēr, kā sacīt jāsaka, ar kādu sievieša cilvēku cieši piežmiegtu klāt dejot vairāk klasiskā izpratnē varētu būt patīkamād 😀 😀

desp.

labrit!

manuprat, vislielakas problemas rodas no stagnacijas. piemers, kadu laicinu tuseju pa svaru zali. un tad viena bridi sapratu, ka esmu laimigi uzsedies uz viena ‘svara’, kuru ta ari cilaju katru reizi. un – varen apmierinats!! bet tas tacu isteniba ir tada reala stulbiba – dinamikas ta nav, attistibas ta nav…

iedzilinoties vairāk – šī pati štellīte un princips attiecas uz da jebkuru dzīves sfēru (arī blogosfēru 😉 ). tā ja.

desp.

labrīt!

šodien neko daudz nesaspringstot aizbraucu pusdienās. tā kā jau paņēmu ēdamo, sēžu, ēdu un tad saprotu – pašu labāko ēdamo esmu palaidis garām – veseli divi gigabaiti pankūku… ;D

p.s. Un es taču iemācēju ielikt BILDI!!! 😀