Labrit!
Šodien sēdēju un gaidīju, kad pienāks mana kārta. Kārta sēsties iekš to krēslu, kuram pretim lūkojas viena liela acs (saukta arī par lampu), lai tas divkājainis, kurš tērpies baltā uzsvārcī un sēž balkus ‘manam’ krēslam, varētu ar spogulīti un urķīti parakņāties pa manu ‘maizes maltuvi’ vai tautā sauktu – ‘hleborezku’… nu, citiem vārdiem – biju pie zobārsta 😀
Piedzīvojums pats par sevi pozitīvs – tante paziņoja, ka labu ziņu viņai neesot, jo labot nekas nav jālabo! Ņemot vērā, ka savā mūžā pirmoreiz pie zubņika biju pirms 12 gadiem (tad man sablombēja 1), nākamā bija pirms 4 gadiem (tad arī sablombēja 1 – iespējams, tikai tāpēc, ka kaut ko vajadzēja blombēt 😀 ) un tad – šodien, kopsummā nav par ko sūdzēties! 😉
bet – virsrakstā taču rakstīts ‘tas kurš mērfijs :)’… pacietību, dārgais lasītāj! 😀
tātad – sēžu un gaidu, līdz beigs urbt to, kura pirms manis… (pareizāk gan – ‘beigs urbt TAI, kura pirms manis… – bet kurš gan te ņemas:) ). Atnāk kundzīte, kurai pieraksts pēc manis, apsēžas aiz stūra uz dīvāniņa, izvelk tālredzīgi sagatavoto avīzi un sāk lasīt. To manot, reģistratūras kundzīte – hop, hop klāt un stāsta – ‘labprāt ieslēgtu gaismu, bet tā gaisma, redz, raustoties – ka tā būšot vēl sliktāk…’.
nu, rezultātā abas vienojas izmēģināt – ja raustās, varot taču (loģiski) – izslēgt. sacīts darīts – reģistrētājmeitene ieslēdz un stāv, skatās. lampa, protams, iedegas un – raustas. tomēr – raustīšanās mitējas… un, šķiet, šoreiz lampa pildīs savu uzdevumu kā nākas. Un – reģistrētāj kundzīte dodas savās gaitās.
BET TAD – no stūra izlec tas, kurš mērfij, un – tiklīdz reģistrētājkundze aiz stūra – šis sāk to lampu raustīt uz vella paraušanu!!! 😀
.
.
īstenībā jau sīkums – taču arī ikdienā var atrast par ko tā veselīgi, pozitīvi un no sirds iesmiet 😀
(uz to arī iedzeram?!?! ;D )