Labrīt… šodien kaut kā ilgāk iznācis pagulēt, varbūt tāpēc, ka piecos no rīta atgriezos no Positivus…? bet par visu pēc kārtas 😉
Positivus man sākās tikai otrajā dienā, tā kā piektdien biju izvēlējies apmeklēt Cabaret. Ieradāmies tieši, lai paspētu uz Jurgu – lietuviešu zvaigzni (jeb zvaigznīti) un Instrumentu pašām beigām. Tā kā Jurga man, vismaz sākumā, interesēja mazāk, tad aiznesos uz Instrumentiem – nu, redzēju pēdējo dziesmu, šovs atraktīvs (cik nu redzēju), bet esot nolaizīts no iepriekšējās dienas Reiganiem 🙂 nu, katrs izpaužas kā prot… 😉
Apstaigājis teritoriju atgriezos pie Jurgas. Kopējais iespaids īstenībā tīri labs – dzied labi, teksti, cik nu varēja saprast, jo daļu dziesmu noblieza lietuviski, ari interesanti… būs labi 🙂
Līdz nākamajam interešu subjektam – Sinead O’Connor – tika nobalsots, ka ar visu bariņu jāaizklumzā līdz telšu/auto pilsētiņai uzcept desiņas… viss kārtībā, kā jau festivāla gaisotnei piedienas, tas ari bez steigas tiek izdarīts. Atgriežamies, faktiski, tieši laikā uz O’Connoras jaunkundzes (jebšu kundzes) uzstāšanos, iefiltrējamies pietiekami dziļi, lai kaut ko varam redzēt (ieraugam kādus pazīstamus cilvēkus vēl tuvāk – taču, kurš pirmais brauc, stāv tuvāk skatuvei 🙂 ). Kopumā bija labi – dziesmas pārsvarā bija minorīgas un palēnas, daudz dažādu problēmu bijušas aktuālas māksliniecei, kā var no vārdiem noprast, bet man patika. Visu laiku gan viņa riktēja apskaņotājus, kas nekā nevarēja saregulēt viņai monitoru un ko nu tur vēl regulē – tas varbūt daļēji bija iemesls, kādēļ, par spīti aplausiem, otru reizi vairs neparādījās 🙂 Lai gan, godīgi sakot, publika nebija baigā sajūsmā – zināja un ar spiedzieniem uzņēma tikai divas top dziesmas (Nothing Compares To You un Thank You For Hearing Me), tad nu ko var gribēt… Kopumā dziedāja daudz senas dziesmas – piemēram, no 1990.gada albuma Black Boys On Mopeds, tad I Am Stretched On Your Grave, un citas…
Tieši viņas koncerta laikā radās sajūta, ka daļa apmeklētāju īsti nezina, uz ko ir atnākuši, un nezina, ko sagaidīt no šīs dziedātājas. Diezgan daudz apkārt bija cilvēku, kas pastāvēja un aizgāja, vēl viena daļa grozījās un pļāpāja savā starpā, otra daļa darbojās ar mobilajiem un kārtoja kādas tamlīdzīgas lietas, vai ari vicinājās rokām ar/bez alus glāzēm, lai savstarpēji atrastos ar saviem draugiem un tādā garā… Man tomēr liekas, ka koncertā būtu vairāk jāklausās, ko mākslienieks cenšas un grib mums pateikt, jo lielākā daļa (tā vismaz vajadzētu būt) dziesmu ir kāds stāsts, kādas emocijas vai sajūtas, kuras viņš grib nodot tālāk. Protams, ir jau ari izklaides stils, kur ir dziesmas ne par ko, taču šis nu nebija tas gadījums.
Uzreiz pēc O’Connoras visa masa plūda uz Moby. Jau iesākums bija grandiozs – vijoles iespēle baltos prožektoru staros – spalva uzreiz bija gaisā 😀 Nē, bet ja nopietnāk, Moby uzstāšanās nepārprotami bija vakara nagla. Un koncerts tiešām bija grandiozs – katra dziesma kā hits un džeks ar savu n-reizes atkārtoto ‘thankyou, thankyou, thankyou, thankyou’ pēc katras dziesmas radīja ļoti tādu cilvēcīgu iespaidu 🙂 Es pat nezinu, ko lai daudz saka – šis ‘uzvedums’ pagāja vienā elpas vilcienā, lēkājot līdzi gandrīz katrai dziesmai. Vienīgais novērojums – Moby ir normāls palaidnis, uz skatuves bija viņš, bundzinieks un 4 meitenes 😀 bet tā jau ari vajag – kas gan ir dzīve bez sieviešu smaida 😉
labi, viss… dodos uz jūru… 😀