Rīt ir 16. marts. Šis datums katru gadu piesātināts ar patiesām vai pseido-kaislībām attiecībā uz notikumiem pirms teju 70 gadiem (67, ja gribam būt pedantiski). Diemžēl jāatzīst – no skolas vēstures sola konkrētus faktus, ko varētu atmiņā ātri sagrābstīt, nebiju pagrābis līdzi, Tādēļ nolēmu noskaidrot, kas tad īsti ir visa šī, atvainojiet, jandāliņa pamatā.

Atradu vairākus avotus, taču visizsmeļošākais un konkrētākais, manuprāt, ir Ulda Neiburga, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka darbs (šiten). Katrs, protams, var palasīties pats, taču tā kā labi zināms, ka interneta paaudzei ir aizvien grūtāk lasīt garus tekstus, lūk, kopsavilkums.

Dienu izvēlējās organizācija Daugavas vanagi 7 gadus pēc kara beigām, lai atzīmētu latviešu leģiona dienu. Galvenais arguments – šajā datumā norisinājās cīņas par pozīcijām netālu no Latvijas austrumu robežas (Krievijas teritorijā). Īpašā pazīme – šīs bija vienīgās kaujas, kurās abas latviešu divīzijas cīnījās kopā turklāt latviešu virsnieku vadībā.

Cīņu rezultāts 16.-18. martā bija pozitīvs, tomēr, kā noptotams, – ne ilgstoši, jo 8 dienas vēlāk (26. martā) sākās padomju pretuzbrukums, un liela fiziskā pārspēka priekšā pozīcijas tika atdotas. Rezultātā ap 2000 kritušo latviešu rindās.

Labrīt!

Interesanti – ja no rīta izbrauc ar velo, tad vakarā ir daudz laika citām blēņām. Piemēram, skatīties futbolu 😀 Bet ja nopietnāk, tad ir kaudze citu darīšanu ari…

Pašlaik studēju vienu grāmatu, kura saucas ‘The end of overeating’. Viens vīrs klāsta, ar atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, kas tad īsti ir tas spēks, kas burtiski LIEK ēst un ēst, un ēst. Izrādās, ka zināmās proporcijās esoši tauki, sāls un cukurs iedarbojas uz smadzenēm līdzīgi kā narkotikas, radot zināma veida atkarību. Un tad cilvēkam ir ārkārtīgi grūti nomākt dziņu pēc konkrētā ēdiena, kurš ir iesakņojies gandrīz beznosacījuma refleksa līmenī…

Diezgan interesanti, jo tas nozīmē, ka savā ziņā pārtikas ražotāji, faktiski, līdzīgi kā tiek apvainoti farmācijas giganti, rada ēdienu, kuru cilvēkam nemaz nevajag, taču ar viltīgiem un, cerams, neapzinātiem paņēmieniem liek tomēr gribēt un pirkt. Turklāt šī tauku, cukura un sāls kombinācija ari nekā nebūtu klasificējama kā veselīga uztura iezīme. Pavisam agresīvi izsakoties, varētu to pat nosaukt par lēnas iedarbības indi 😉

Nu ko, viena vakara secinājumam nav slikti… eju skatīties futbolu. Uzliku uz neizšķirtu… 🙂

p.s. bilde no http://www.australia2018-2022.com.au/williamsor

nu, labrīt…

Sarunās ar draugiem pāris reizes ir cilāts jautājums par pretsāpju tablešu lietošanu. Lielākoties arguments beigās ir viens – labi jau it kā nav, bet kāpēc mocīties, ja var nemocīties? Ak jā, otrs arguments – pie ārsta ari nav vērts iet, viņš tāpat neko atrast nevar…

Viedokļi dažādi, bet vai tas nav kā – braukt ar auto un, izdzirdot dīvainu skaņu, aizbāzt ausis un žmiegt tālāk pilnā ātrumā… Varbūt kādam ir vēl citāds viedoklis, argumenti?

Labrīt!

Tā kā jau šur tur esmu izteicies par šo tēmu, tad gribētu tādu kā kopsavilkumu ievietot ari šeit.

Tātad īsumā – valdība ir izlēmusi iekasēt nodokli par darba vietas automašīnu lietošanu privātām vajadzībam un šobrīd mērķē uz summu 81 Ls mēnesī. Visi, katrā ziņā lielākā daļa, momentā un ar lielu troksni uzlēca kā ar pliku dibenu uz ecešām – jauns nodoklis, valdība sagājusi jau vairs ne sviestā, bet margarīnā utt. Citiem vārdiem troksnis un emocijas mežonīgas. Gan par principu, gan ari par summu kā tādu.

Un tagad, ko par to visu domāju es…

Pirmā lieta – šis nav nekāds jauns nodoklis. Faktiski tie pat ir divi nodokļi – sociālais un ienākuma nodoklis, kuri aprēķināti no summas, kura tiek pieņemta kā papildus gūtais labums no automašīnas lietošanas savām vajadzībām. Tas ir princips, kurš jau šobrīd ir likumdošanā, ka tā saucamie algas nodokļi ir jāmaksā no jebkura labuma, kuru darba devējs dod darbiniekam – gan algas, gan produkcijas, gan dāvanām utt. Tas ir tāpēc, lai algas nemaksātu, piemēram, dāvanu kartēs vai kā citadi, lai izvairītos no algas nodokļu maksāšanas – viss loģiski. Turklāt, ari šobrīd ir jāmaksā tas pats nodoklis, ja darbinieks izmanto automašīnu privāti – vienkārši visi sagroza maršruta lapas tā, lai uzrādītos tikai darba braucieni, citiem vārdiem – krāpjas.

Otrā lieta – man pilnīgi normāli liekas, ka nodoklis ir jāmaksā pēc būtības. Respektīvi, ja tas ir papildus labums, novērtējams naudā un pietiekami būtisks, tad tā ir tikpat kā alga, kuru darbinieks saņem citā formā, nevis naudas izteiksmē. Svarīgi ievērot nosacījumu ‘būtisks’, kā ari to, vai uzņēmumam konkrētajā situācijas rodas papildus izmaksas. Visapkārt notiek liela cepšanās par to, vai tad nodoklis jāmaksā ari par piestāšanu pie veikala, braucot atpakaļ no klienta, vai par ieskriešanu krūmos. No šādām darbībām uzņēmumam nav nekādu papildus izmaksu vai tās ir minimālas. Tādā gadījumā ir neloģiski runāt par kaut kādu papildus gūto labumu. Turklāt papildus būtu jāapdomā mikro uzņēmumi, zemnieku saimniecības un citi, kur ir nedaudz specifiska lieta ar uzņēmuma un privātās mantas nodalījumu.

Trešā lieta – visiem patīk deklarēt, ka valsts ir baigā bedrē valdības dēļ – neko nejēdzot utt. Savukārt neviens nepiemin, droši vien ari nedomā, ka daļēji vainīgi ir ari visi tie, kuri, latviski sakot, čakarē valsti, turklāt šeit vieta būtu pieminēt – valsts, tie esam mēs visi kopā un ari katrs atsevišķi, tātad katrs šāds nodokļu nemaksātājs tiešā veidā čakarē gan mani, gan katru no mums. Savukārt otra monētas puse ir tā, ka visiem tas šķiet normāli un viss ir kārtībā 🙂

Par pēdējo apgalvojumu, pirms atkal klaigāt par stulbo valsti un kā tad var maksāt nodokļus, ja tie ir tik augsti un nejēdzīgi, neliela analoģija – ja šķiet, ka kāds, piemēram, ģimenes loceklis rīkojas nepareizi (triviāls piemērs – nemazgā aiz sevis traukus), vai labākais risinājums būtu rīkoties līdzīgi un mēģināt viņam ieriebt citā ‘frontē’ (atkal piemērs – speciāli sagružot istabu)? Droši vien, ka šāds piegājiens nešķiet tas pareizākais, lai gan attiecībā uz nodokļiem un valsti tieši tā ari rīkojamies.

Turklāt nez kāpēc ir uzskats, ka valsts ir jāsakārto VIŅIEM (valdībai, deputātiem),  un mums ir tikai jāsagaida laimīgā dzīve un treknie gadi. Ok, tas ir viņu darbs utt, bet kā ir uzņēmumā – uzņēmuma (valsts) īpašnieks (tauta) taču kontrolē savus darbiniekus (deputātus) un pieprasa rezultātus, vai ne? Tas nav viegli un tas ari ir ‘darbs’, un mums pašiem tas vien ir jādara, taču – nekas nekrīt no gaisa bez maksas.

Rezumējums diemžēl skumīgs – ļoti labprāt esam gatavi uz skaļu klaigāšanu, matu skaldīšanu, ķidājot visdažādākos gadījumus, meklēt problēmas un iemeslus, kādēļ kaut ko nedarīt, nevis mierīgi un konstruktīvi apdomāt, vienoties par principiem un iet uz priekšu.  Vai tiešām esam tik slinki un truli…?

Mēs tā kā tiekam pieskaitīti ziemeļniekiem ar visām no tā izrietošajām sekām, kā ari ar mums, latviešiem vien raksturīgām nacionālām iezīmēm:

– noslēgtāki, vairāk vērsti uz iekšu – par šo varētu liecināt princips – katram savu sētu gribas;

– drūmāki, pesimistiskāki – nu, pietiek ielūkoties ziņu portālu komentāros;

– nenovīdīgi, skaudīgi – par to liecina gan tautu pasakas, gan ari oligarhu un politiķu kašķi un spalvu plūkāšana (lielākoties, gan tikai īstermiņā svarīgās, naudas un ietekmes dēļ). Lai gan ari iedzīvotājs vulgaris īpaši nekur neatpaliek..

Taču šorīt ienāca prātā doma, kas jau ir vīdējusi kaut kur citur – kas tad ir ‘īstens latvietis’? Nekāda tīrasiņu latvieša, manuprāt, jau sen kā vairs nav – kurš var saskaitīt, cik pa šo zemi dažnedažādu tautību vazājies, sākot no karaspēkiem, beidzot ar dažādiem miermīlīgākiem iebraucējiem. Turklāt ne tikai no tuvējām zemēm – atcerēsimies kaut vai Napoleonu. Attiecīgi cik gan nav bijis grēkā kritušo un ari, protams, lielās mīlas – citiem vārdiem, domāju, ka katram no mums asinīs ir ne viena vien tautība ar viesiem no tā izrietošajiem gēniem.

Savukārt, ņēmot vērā iepriekšējo rindkopu, nevajadzētu tagad knaši meklēt sirdszāles vai aiz bēdām iet uz mežu ar pāris striķa galiem un drošībai vēl vectēva bīīsi pār plecu… svarīgi būtu atcerēties bioloģijas stundās mācīto – bieži vien dažādu šķirņu krustojumi, hibrīdi izrādās daudz spēcīgāki, ražīgāki un pārāki par it kā cēlajām tīrajām šķirnēm. Primitīvs piemērs no dzīvnieku pasaules – cik nav dzirdēts, ka visādiem aristokrātiskaijiem suņiem un kaķiem ir nepārtrauktas likstas ar veselību, kamēr prastais sētas krancis skrien apkārt ka šņirkst vien…

Piekrītu, protams, ka ari negatīvo īpašību kopums tieši tāpat var akumulēties un uzkrāties, tādejādi radot tik pat izcilus indivīdus apveltītus ar nelāgajām rakstura iezīmēm… taču tad man ienāca prātā doma, ka bērni parasti vairāk būs pozitīvajiem eksemplāriem, jo kuram/kurai gan gribas ar visādiem draņķiem ielaisties?? 😀

Tātad, domāju, ka mums pašiem vajadzēt apzināties, ka esam unikāli un nevajadzētu sevi pieskaitīt kaut kādiem priekšrakstiem, tāpat būtu muļķīgi nešķirojot klausīt visam, ko par sevi dzirdam. Protams, dikti jau gribas, lai kāds no malas pasaka – esam labi un feini utt, bet citiem ir savas problēmas, turklāt dažas no tām viņi labprāt risinātu uz mūsu rēķina.

Tāpēc vajag no rīta pablenzt spogulī, atvilkt smaidu līdz ausīm, piemiegt ar aci un – aiziet dienas šeptītēs! Lai feina diena!! 😉

Hello from mars jebšu – hello from Tele2 🙂

nu tad tā – izrādās īpatnējs joks, tik gan pagaidām nav skaidrs, ar ko šitā jezga beigsies…

sīkāk: šite

kopumā – joks jebšu reklāma, kā to pozicionē pats Tele2, īpatnēja, kā jau minēju. Katrā gadījumā ideāli sasaucas ar Tele2 saukli “būs par ko parunāt!” 🙂 Par ētisko pusi… esam laikam par nopietnu, lai uztvertu smalko humoru, bet savs fans tajā visā ir, lai ari kopumā nedaudz pāršauts pār strīpu 😉

Kaspars Dimiters uzrakstījis vēstuli Repšem par savām nedienām ar kredīta atmaksu, runājot «tikai par mehānismu, lai daudzi tūkstoši cilvēku, kredītu krīzes dēļ zaudējuši iztiku, nepaliek uz ielas». Turklāt saka: «Cik forši būtu, ja 20 000 cilvēku uzrakstītu vēstules – mana valsts, palīdzi! Vismaz kopības sajūta nelaimē.»

Viss jau ir labi, tikai man kaut kā nepamet sajūta – tagad, kad ir slikti, visi atceras par valsti un grib saņemt palīdzību. Es jau pat neiebilstu – viena no valsts funkcijām ir gādāt par savu pilsoņu labklājību, kad pašiem nesekmējas. Taču vai nav tā, ka labajos un ‘treknajos’ laikos par valsti mēs paši rūpējāmies tieši tāpat kā šobrīd valsts par mums? Citiem vārdiem – nodokļus maksāt negribējām, izšķērdēt – labprāt, vislabākais biznesa modelis bija ‘piekonektēties’ kādam – valsts vai pašvaldības, vienalga – budžetam, uz vēlēšanām negājām, par politiku neinteresējāmies utt utjp…

Analoģijas nav tālu jāmeklē – kas notiks ar bērnu, kurš aug savā novārtā, vai pat jebkuru mehānismu, piemāram, automašīnu – ja ar to tikai brauc, bet uz apkopēm neved. Loģiski – ka ar laiku tas vairs nekalpo tādam mērķim, kā sākotnēji gribēts un domāts. Bet mēs brīnāmies un kasām pakausi…

Cilvēki savā starpā saprotas sarunājoties… nu, tā vismaz pārsvarā ir, un tam runāšanas prasme it kā ari būtu domāta. Ir, protams, visi tie gadījumi, kad atsevišķi indivīdi saprotas no pusvārda, no acu skatiena, telepātiski un tā tālāk, un tā joprojām… tomēr pastāv ari otra monētas puse, kad nesaprotas pilnīgi nemaz, saka – balts, dzird – melns, saka – vēl, dzird – pietiek…

Tās, protams, ir galējības, un, par laimi, eksistē ari starpstāvokļi, kuri pārsvarā ir pietiekami tuvi, lai iesaistītie komunicētāji savā starpā nonāktu pie kopsaucēja un, kā saka, ‘get well along’ jebšu – tīri labi saprastos.

Tomēr vai pietiek paļauties tikai uz to, ka – nu, parasti saprotamies tīri labi, attiecīgi, gan jau ari kopumā viedoklis par jautājumiem un lietām ir vienots? Vai tomēr katram no mums nav pienākums saprast, vēl vairāk – pārliecināties, vai tiešām skatījums uz lietām un vietām sakrīt? Īpaši, ja lietas ir svarīgas… Šodien pārliecinājos, ka – ir, un kā vēl. Par spīti tam, ka ir lietas, kuras īpaši negribas cilāt. Un atkal iemesli ir visdažādākie – sākot ar māņticību (labāk nerunāt, ka kaut ko neaizbaida), līdz pat slinkumam vai bailēm (kas notiks ‘pēc tam’)…

Visa šī penterīša sausais atlikums – ja kaut ko saki vai domā (pie nosacījuma – ja gribi, lai sarunas biedrs vai tavu domu adresāts to saprot), tad tavs pienākums ir PĀRLIECINĀTIES, ka viss ir tieši tikpat skaidrs ari otrai (pārējām) iesaistītajai pusei… 

p.s. varbūt saraustīti (nedaudz sarkanvīns 🙂 ), taču domu izteicu…

No rīta beidzot saņemam atpakaļ savas vīzas. Faktiski, zināmā mērā bija jau radies iespaids, ka vīzas tiek pieturētas, kā samaksas garantija… varbūt, ka gadījusies nelāga pieredze. Grūti spriest… Dodamies brokastīs uz Karlosa māju, kur atkal barojam diedelnieku kaķi, safočējamies ar saimniekiem, tad jau ir taksis. Turklāt aizved par 2cuc, ja salīdzina ar 2×3 cuc, kad no autoostas braucām ar velo takšiem 😉

Busā nekādu īpašu jaunumu nav, ja nu vienīgi šoreiz nav TIK auksts gaiss. Cienfuegos tante jau priekšā ar uzrakstu, un tāda runīga – kaut ko jau stāsta par manu zaļo kreklu, laikam tas kā orientieris norādīts 🙂 Pa ceļam koferim izplīst velkamā ručka – nu ko, vai nu mantu par daudz (kas ir fakts – mantas par trešdaļu mazāk točna varēja ņemt līdzi, bet latvietis-praktiskais taču grib nodrošināties pret visu), vai ari koferis ne pārāk labs. Visdrīzāk jau abi 🙂 Māja nav tālu, kārtīga un glīta. Vēl brīdi vienā no istabām tur rosās kādā no iepriekšējām pilsētām redzēts austriešu pārītis. Papļāpājot uzzinām, ka šie bijuši Trinidadā pie ūdenskritumiem… velns, tas būtu bijis interesanti, bet kaut kā palaidām garām tādu lietu…

Tiklīdz piereģistrējamies, dodamies uz pilsētu. Atrodam centru, kā vienmēr – bildes, skati. Saskaņā ar info no grāmatas gribam uzkāpt slavenajā Palacio Ferrer tornītī, taču izrādās, ka ēka ciet uz restaurāciju. Klaiņojot pa laukumu satiekam puisi, kurš, konstatējis, ka esam no Eiropas, paziņo, ka krājot Eiropas monētas. Kad izskatāmies aizdomīgi, tiek izbīdīts dzelžains arguments, ka monētas taču banka neņemot pretī. Ar prieku iešķiebjam šim dažāda kalibra santīmus, taču džeks izskatās reāli vīlies… pāris dienas vēlāk ari sapratām kāpēc – normāla prakse ir, atrodot citus tūristus, samainīt kapeikas pret papīra eiro 😉

Pastaiga pa pilsētu izvēršas gara, jo izlemjam aizstaigāt uz Punta Gordi, īsti nezinot, cik tas tālu. Pussala jau tīri glīta un pussalas galā atrodas Palacio de Valle – Batistas laikā bijis kazino, tagad pārvērsts par restorānu. Turpceļā izmantojam padomu un paēdam Club Cienfuegos – viena no labākajām un ne pārāk dārgajam ēstuvēm. Ēdiens tiešām labs, skats no balkona tāpat… dzīve ir skaista pat pēc tik ilgas soļošanas. Starp citu – ceļojuma laikā nostaigāti TIK daudz kilometri, ka pat bail parēķināt… tas ari nebūtu nemaz tik viegli, bet – katrā pilsētā staigāts tika gandrīz visu laiku, kamēr nebijām pludmalē. Ok, bija ari pa kādai pusdienai, kas pavadītas en casa, bet tāpat… Pie paša Punta Gordi tāds interesants parciņš ar figūrām – vairāk gan redzams bildēs.

Ņemot vērā nupat minēto, atpakaļceļā izšķiramies par labu pajūgam. Neesam vēl mēģinājuši tādu pārvietošanās līdzekli. Nora (saimniece) pabrīnās, ka esam jau atpakaļ, taču kaut kā ir sagurums vēl kur doties. Pēc nelielas snaudas, klāt ir ari vakariņas, pēc kurām uz stundiņu izkursējam uz nakts pilsētu. Apstaigājam to pašu centru, noskatāmies nakts dzīvē, kura pārāk neatšķiras no citām pilsētām. Ja nu vienīgi – nedaudz neapdomīgi pievēršot pārāk lielu uzmanību vienam no klaidoņsuņiem – iegūstam uzticamu pavadoni līdz pat pilsētas otram galam. Atceļā kā vēl viena atrakcija ir divi sīkie, no kuriem viens uzmet salto atpakaļgaitā un otrs mēģina iekasēt naudiņu – ko lai saka, katrs cenšas kā māk 🙂

p.s. interesanta pilsēta adrešu ziņā – visas ielas numurētas…  it kā nav nekāda jaunā pilsēta, dibināta 1819.gadā, bet bijis slinkums nosaukumus domāt 😉

Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂