Tikai esot starp cilvēkiem var sajust, saprast, kas viņus interesē, par ko viņi domā un kā viņi domā. Reizēm pat dīvaini, cik ļoti dažādi tiek uztverti vieni un tie paši notikumi un lietas. Cik ļoti dažādas ir katra vēlmes, intereses, svarīgumi. Tomēr kopumā pamatiezīmes, šķiet, ir tik līdzīgas – katram ir vēlme, lai viņu ņem vērā, nevienam negribas sajusties liekam. Tas, droši vien ir normāli. Vai parasti. Vai pierasti… laikam viens no Maslova kunga apakšējiem slāņiem 🙂

Tādejādi gandrīz iznāk būt atkarīgam no citiem. Turklāt pa lielam tos citus ir baigi sarežģīti ietekmēt, īpaši attiecībā – lai es viņiem iepatiktos. Tad gandrīz ir jāmainās man, lai viņiem būtu pa prātam. Bet kāpēc lai es to darītu, ja man patīk būt tādam kāds es ‘ir’? Nu… – ja patīk. Ja nepatīk pašam, tad tā jau ir cita runa, jo iekšējā motivācija, manuprāt, ir pats labākais izmaiņām, pieņemot, ka dzīves jēga ir iet uz priekšu, attīstīties.

Savukārt tādā gadījumā svarīgi kļūst saprast, kas esmu tiešām es, kas – no citiem pieņemta ‘jābūtība’ …nu, ka labs ir tas un tas, savukārt slikts ir šis un tas tur… šeit laikam ir tikai viena recepte, ieklausīties pašam sevī, bet tas nav viegli. Reizēm tas ir kā ar atslēgām, kuras tumsā izvelc no kabatas un tad domā: „Šī ir īstā!”, tad izlem: „aha, ja reiz izvēlējos šo, tad īstenībā ir jāņem tā otra!”, un tā dažas reizes, līdz saputrojies galīgi un secini, ka slēdzenei vairs neder neviena, bet tad ar otro riņķi tomēr kāda izrādās īstā…

Tomēr šādām pārdomām ne vienmēr ir vieta un laiks ikdienas ritmā un kņadā. Ir tik feini ļaut, lai laiks un apkārtējie, skrien, rauj līdzi, tad nav tik sarežģīti. Tev pasaka priekšā, kas šodien ir svarīgs un ir jāizdara, kas svarīgs būs rīta un – dzīve sakārtota, pašam īpaši nepiepūloties. Turklāt slinkums cilvēkam ir TIK raksturīgs, ka vai nu. Un tas esot viens no progresa dzinuļiem… reizēm es mēģinu pastrīdēties, ka, manuprāt, progresu vairāk dzen cita tikpat cilvēcīga lieta – ziņkārība… lūk, paprovēšu šitā, kas tagad notiks… bet tagad, davai, šitā… oo… skaidrs, tā nevajag, bet tad labāk šādi… jo slinkums ir slinkums ari domāt un kustināt sevi izmaiņu virzienā.

Morāle? Hm… Neesmu baigais moralizētājs, bet ja nu tiešām nepieciešams – reizēm piestāt, padomāt, kas tiešām ir būtiski un svarīgi katram pašam. Un ka ar citiem ir kā ar bitēm, un turklāt tādām, kas medu lielākoties vāc tikai sev 😉

Labrīt!

Tātad mīti. Pats vārds cēlies no sengrieķu ‘mythos’ – izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai.

Kamēr biju gājējs parastais, kurš vazājās pa ielām, bija izveidojies zināms priekšstats par autovadītājiem, kuri reti pievērš uzmanību peļķēm ielas malā, daudz nepiedomājot vai viņa automašīnas riteņa ietekmē kāda slapja un ne pārāk tīra substance netiks izkustināta no miera stāvokļa pietiekami strauji, lai uz brīdi pārvarētu mūsu planētas gravitātes spēkus, bet tad, gluži kā students pēc saņemtās stipendijas notriekšanas pirmajā nedēļas nogalē, atkal atskārstu savu vietu noteiktajā lietu kārtībā un, tomēr pakļaujoties tai pašai gravitātei, nosēstos uz kāda (reizēm – pat balta) mēteļa vai cita apģērba gabala!

Tātad mīts nr.1 – šoferīšiem (nu labi, varbūt ne visiem, bet vienai daļai noteikti) ir pilnīgi pofik peļķes ielas malā un viņus pilnīgi nesatrauc vai ielas malā ir kāds gājējs!

Tā kā pēdējā laikā iznācis pavizināties pa Rīgas ne pārāk sausajām ielām, teikšu kā ir – tās peļķes pat pamanīt nevar, kur nu vēl apbraukt gājējiem saudzīgā režīmā… nu, izmēģiniet paši, ja neticat 😉

Manuprāt, vajadzētu jautāt – kas un kādā veidā pieņem lietošanā brauktuvju remontdarbus ar tik neatbilstošu ūdens ‘notek-sistēmu’, kura atļauj tādām peļķēm veidoties uz braucamās daļas?!?!

Nākamais. Ir tāda lieta kā miglas lukturis auto aizmugurē – nupat jau gandrīz vai katrai bundžai uz četriem ripuļiem, ir ne tikai šis apgaismes ķermenis, bet arī podziņa, slēdzītis vai kāds cits anapurķis, ar kura palīdzību var ieslēgt šo ierīci. Jā ieslēgt. ‘Varētu domāt, ka arī izslēgt!’ kāds varētu izsaukties, tad šeit atrodams arī mīts nr.2 – ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, ka miglas lukturi var tikai ieslēgt. Turklāt to var un VAJAG ieslēgt pie pat vismazākajām miglas pazīmēm tuvākā kilometra rādiusā.

Mīts? Nu nezinu. Gandrīz katru reizi, kad izdodas izrauties ārpus Rīgas un ir bijušas kaut mazākā miglas pazīmes, vienmēr ir kāds miglas ērglis, kurš dragā kā tāds pērnais lakstu gailis lepni sacēlis seksti, tas ir – ar ieslēgtu sarkano lukturi! Īpaši kaitinoši tas var izvērsties tāda sīka lietutiņa apstākļos, kad arī mitrums no ceļa tiek uzrauts gaisā – tad niknais miglas lukturis atspoguļojas katrā ūdens pilītē, radot sarkanas salūta raķetes efektu visa brauciena garumā…

Tālāk. Zinu, ka virsrakstā minēts ‘divi mīti’, bet ko tur – ja reiz maisam gals atraisījies, tad apstāties pie ‘divi’ būtu gandrīz vai tāds pats grēks, kā nepiedāvāt paciņu ibumetīna meitenei, kura nupat izteikusi maģisko frāzi par konkrēto vakaru un galvas sāpēm, ietverot ‘tagad nē’ frāzi 😉

Tātad mīts nr.3 – mūsu valstī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neklājas pārāk labi, viņiem ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, kur nu vēl domāt par motorizēto transportu vai par iepirkšanos lielveikalos.

Mīts, kāds varētu jautāt? Jā, es apgalvošu un ieteikšu pavērot lielveikalu stāvvietu vietas, virs kurām rotājas zīme ar cilvēciņa siluetu ratiņkrēslā! 😀 Bet varbūt tie ir mentālie vājinieki, kuri tur sastājas… tas tad visu izskaidro 😉

p.s. starp citu, gadījumā ja kādam nav īpaši silts, tad neiesaku, pat ar lielu azartu un enerģisku piegājienu, likvidēt ceturtdaļu saldējuma pakas siltuma meklējumos… nepalīdzēs… 😛

Labrīt!

Nupat (svētdien) iegadījās noskatīties ‘astes daļu’ no ‘Dziedi ar zvaigzni’. Precīzāk – pēdējo priekšnesumu un izbalsošanu. Tieši izbalsošana, gluži kā slidena ietve pēc Jaunā gada svinībām, kurās baudīta viena glāze, tad otra, trešā (un aiziet jau n-tā pudele 😀 ) šampanieša, tādejādi padarot glumo virsmu vēl viltīgāku, atgrieza šova dalībniekus un skatītājus skarbajā realitātē.

Bez šaubām, konkrētajā pasākumā izbalsošana nenozīmē neko dzīvībai vai veselībai kaitīgu, ja nu vienīgi kāds no dalībniekiem vai skatītājiem ņem to visu pārāk tuvu pie sirds. Tomēr jebkurā gadījumā patīkami nav – tas labi redzams dalībnieku acīs, kad paliek divi pēdējie pāri uz skatuves pakāpieniem (vai trepes tā simboliski arī domātas, gan nezinu), no kuriem – viens būs lieks. Reizēm zaudējuma rūgtums izaužas uz āru pat pavisam verbāli, kā nenoturējās Anna Šteina, paziņojot, ka – jūs jau zināt, televīzija ir maza perfekta pasaulīte, kuri jūs (skatītāji) it nemaz neesat vajadzīgi! Kāds teiks – zaudētāja lāsti debesīs nekāpj! Protams! J Un tomēr – šis izteikums kūleņoja pa prāta labirintiem, negribēdams nogrimt aizmirstībā, līdz nācās to ‘izzvejot’ un aplūkot no abām pusēm. Un še tev, ātri vien sapratu, kādēļ.

Redz, šis izteikums, ‘sapārots’ ar nesen dzirdētu stāstu par iepriekšējā šova (‘Dejo ar zvaigzni’) uzvarētāju patieso noteikšanu, kurai bija ļoti attāls sakars ar žūrijas balsojumu, un kur nu vēl ar skatītāju balsojumiem, kā kāds naivi varētu iedomāties (ne par velti šie balsojumi tā arī nekad neieraudzīja dienasgaismu), parādīja visu nedaudz riebīgā un salkani merkantilā gaismā, teikšu kā ir. Respektīvi – kaut tik uz mirkli pieļaujot domu, ka patiešām šova uzvarētājs jau ir zināms, turklāt noteikts ne gluži pēc labākās balss vai dziedoņa dotībām, nākas tiešām pieļaut – šova veidotājiem ir pilnīgi vienalga, kuri konkrētie eksemplāri skatītājiem patīk vairāk vai mazāk.

No vienas puses – so what, vai nav vienalga, kurš uzvar šādā kreisā diletantu sētas šovā (atvainojos tiešām nopietnajiem māksliniekiem, taču kopumā šāds pasākums nevar būt nekas nopietnāks par svētdienas vakara vai vasaras zaļumballes izklaidi, lai kā arī kāds mēģinātu pretendēt uz augstākiem plauktiem). Bet kas mani tomēr uzvelk, ir šova veidotāju tik nekaunīgais plaukts uz skatītājiem, bez kuriem faktiski paša šova eksistence būtu neiespējama…

Augstāk lasāmo spriedelējumu kontekstā radās neliela diskusija par to, kādi varētu būt nākamie šovi un to variācijas. Tā kā variantu bija daudz, tad vienprātība bija tikai vienā aspektā – šovs, kurš sauksies ‘ŠAUJ PA ZVAIGZNI’ noteikti būs pēdējais 😛