Ir labi zināmas kafijas greizsirdīgās tieksmes izspiest no organisma konkurējošos šķidrumus. Tas gan vairāk ir kofeīna nopelns, kurš parasti ir neatņemama kafijas sastāvdaļa. Tomēr šī ir ne gluži vienīgā kofeīnam piemītošā īpatnība – izrādās, kofeīns sabremzē ari vitamīnu un citu minerālvielu uzsūkšanos organismā. Tādējādi tradicionālā rīta kafija, uzdzerta pa virsu ik rīta vitamīnu šaibiņu dozai… zināmā mērā padara šo ripulīšu lietošanu par vingrinājumu ar samazinātu pievienoto vērtību 🙂
Tieši tikpat ķecerīgs savā būtībā ir viesmīļa murrājoši laipnais piedāvājums iešņurcināt mazo kafijiņu pēc feinām pusdienām, kuru laikā no pārtikas, īpaši jau svaigiem dārzeņiem un visādām citādām veselīgām nezālēm, esam (vismaz domājam, ka esam) uzņēmuši kaudzēm labo vitamīnu un citu uzturvielu – komplektā ar kafiju uzņemtais kofeīns palīdzēs visām uzturvielām pēc iespējas taisnākā veidā izripināties cauri organismam… 😉
Labrīt!
Izlēmu pačekot twitterošanos. Neesmu pārliecināts vai un cik ļoti man patiks, bet nepamēģināsi – nesapratīsi, vai ne? 🙂
Tātad – atrast mani var tīri sarežģīti: http://twitter.com/desperadolv un viss 😉
Kā jau karstā brīvdienā pienākas – dienas daļa reizēm jāpavada pie jūras. Jūra feina, bet auksta. Nu labi – teiksim, vēsa 🙂 Vēl citiem vārdiem – ja pirms tam labi iesilst, jūra jau liekas tīri remdena 😀 Pavisam citiem vārdiem – viss ir galvās! 😉
Tomēr diena, kas iesākas ar daudz saulainiem brīžiem, ne vienmēr tā beidzas – šodien tieši bija tāda diena. Laicīgi gan satinām mantiņas, tāpēc uragāns ar lietu mūs skāra jau sēžot auto stiklu otrajā pusē. Bet īstenībā zināmā mērā būtu tīri ok ari dabūt kādu lietus gāzi uz galvas 😉
Atceļā bija ari neliels loģistikas uzdevums – divi ceļi šosejas virzienā aizšķērsoti ar nolūzušiem kokiem, nācās meklēt trešo, lai tiktu prom no jūrmalas 😀
Labrīt… šodien kaut kā ilgāk iznācis pagulēt, varbūt tāpēc, ka piecos no rīta atgriezos no Positivus…? bet par visu pēc kārtas 😉
Positivus man sākās tikai otrajā dienā, tā kā piektdien biju izvēlējies apmeklēt Cabaret. Ieradāmies tieši, lai paspētu uz Jurgu – lietuviešu zvaigzni (jeb zvaigznīti) un Instrumentu pašām beigām. Tā kā Jurga man, vismaz sākumā, interesēja mazāk, tad aiznesos uz Instrumentiem – nu, redzēju pēdējo dziesmu, šovs atraktīvs (cik nu redzēju), bet esot nolaizīts no iepriekšējās dienas Reiganiem 🙂 nu, katrs izpaužas kā prot… 😉
Apstaigājis teritoriju atgriezos pie Jurgas. Kopējais iespaids īstenībā tīri labs – dzied labi, teksti, cik nu varēja saprast, jo daļu dziesmu noblieza lietuviski, ari interesanti… būs labi 🙂
Līdz nākamajam interešu subjektam – Sinead O’Connor – tika nobalsots, ka ar visu bariņu jāaizklumzā līdz telšu/auto pilsētiņai uzcept desiņas… viss kārtībā, kā jau festivāla gaisotnei piedienas, tas ari bez steigas tiek izdarīts. Atgriežamies, faktiski, tieši laikā uz O’Connoras jaunkundzes (jebšu kundzes) uzstāšanos, iefiltrējamies pietiekami dziļi, lai kaut ko varam redzēt (ieraugam kādus pazīstamus cilvēkus vēl tuvāk – taču, kurš pirmais brauc, stāv tuvāk skatuvei 🙂 ). Kopumā bija labi – dziesmas pārsvarā bija minorīgas un palēnas, daudz dažādu problēmu bijušas aktuālas māksliniecei, kā var no vārdiem noprast, bet man patika. Visu laiku gan viņa riktēja apskaņotājus, kas nekā nevarēja saregulēt viņai monitoru un ko nu tur vēl regulē – tas varbūt daļēji bija iemesls, kādēļ, par spīti aplausiem, otru reizi vairs neparādījās 🙂 Lai gan, godīgi sakot, publika nebija baigā sajūsmā – zināja un ar spiedzieniem uzņēma tikai divas top dziesmas (Nothing Compares To You un Thank You For Hearing Me), tad nu ko var gribēt… Kopumā dziedāja daudz senas dziesmas – piemēram, no 1990.gada albuma Black Boys On Mopeds, tad I Am Stretched On Your Grave, un citas…
Tieši viņas koncerta laikā radās sajūta, ka daļa apmeklētāju īsti nezina, uz ko ir atnākuši, un nezina, ko sagaidīt no šīs dziedātājas. Diezgan daudz apkārt bija cilvēku, kas pastāvēja un aizgāja, vēl viena daļa grozījās un pļāpāja savā starpā, otra daļa darbojās ar mobilajiem un kārtoja kādas tamlīdzīgas lietas, vai ari vicinājās rokām ar/bez alus glāzēm, lai savstarpēji atrastos ar saviem draugiem un tādā garā… Man tomēr liekas, ka koncertā būtu vairāk jāklausās, ko mākslienieks cenšas un grib mums pateikt, jo lielākā daļa (tā vismaz vajadzētu būt) dziesmu ir kāds stāsts, kādas emocijas vai sajūtas, kuras viņš grib nodot tālāk. Protams, ir jau ari izklaides stils, kur ir dziesmas ne par ko, taču šis nu nebija tas gadījums.
Uzreiz pēc O’Connoras visa masa plūda uz Moby. Jau iesākums bija grandiozs – vijoles iespēle baltos prožektoru staros – spalva uzreiz bija gaisā 😀 Nē, bet ja nopietnāk, Moby uzstāšanās nepārprotami bija vakara nagla. Un koncerts tiešām bija grandiozs – katra dziesma kā hits un džeks ar savu n-reizes atkārtoto ‘thankyou, thankyou, thankyou, thankyou’ pēc katras dziesmas radīja ļoti tādu cilvēcīgu iespaidu 🙂 Es pat nezinu, ko lai daudz saka – šis ‘uzvedums’ pagāja vienā elpas vilcienā, lēkājot līdzi gandrīz katrai dziesmai. Vienīgais novērojums – Moby ir normāls palaidnis, uz skatuves bija viņš, bundzinieks un 4 meitenes 😀 bet tā jau ari vajag – kas gan ir dzīve bez sieviešu smaida 😉
labi, viss… dodos uz jūru… 😀
Laika gaitā viedokļi mainās. Saule riņķo ap zemi vai zeme – ap sauli… Kad reizē ar Kolumba atgriešanos Vecajā pasaulē parādījās tabaka, kāds spāņu ārsts Nikolas Monardes 1751.gadā pat uzskribelēja grāmatu, norādot, ka ar tabakas palīdzību iespējams likvidēt veselas 36 kaites… Domāju, citu piemēru ari netrūkst. Tāda pati situācija ir ar skūšanos – pirms vai pēc. Pirms vai pēc brokastīm, jo visbiežāk šī operācija tiekot izveikta no rīta nevis vakarā. Vismaz tā uzrāda dažas internetā atrodamās aptaujas 🙂
Šajā jautājumā šķēpi varbūt gluži lauzti nav, taču rekomendācijas ir mainīgas. Gadus 8-10 atpakaļ salasījos kādā literatūras avotā, ka skūties ieteicams PĒC brokastīm. Asinis, redz, vairāk saplūstot uz kuņģi, lai tiktu galā ar visu, kas tajā sagrūsts brokastu laikā, tādejādi atstājot citām ķermeņa daļām, ieskaitot seju, mazāku asiņu daudzumu. Tas savukārt samazina risku traumēt ādu, kā ari – ja tas tomēr izdodas, tad asiņošana ir mazāka un ātrāk norimst. Izklausās pietiekami loģiski, lai tam ari noticētu, vai ne? 😉
Savukārt nupat (var jau būt, ka sen, taču nebiju labu laiku šo jautājumu pētījis) ir ziņas, ka labāk tomēr skūties ir PIRMS brokastīm. Pēc brokastīm, izrādās, asins riņķošana pastiprinās ne tikai kuņģi, bet ari visā organismā – iemesls līdzīgs, taču niansēs atšķirīgs, attiecīgi secinājums tieši pretējs iepriekšējam – tādejādi palielinot risku sagriezties vai satraumēt ādu…
Nu tā kaut kā. Pēc pāris gadiem vai vairāk, pieļauju, būs vēl kāds cits arguments, un skūties ieteicams būs PĒC brokastīm. Intereses pēc var paeksperimentēt, lai redzētu kāds ir efekts, bet kopumā, manuprāt, jādara kā pašam ērtāk un miers. Lai jau zinātnieki un citi speciālisti plosās savā starpā. 😉
Nupat kā atgriezos no Cabaret… bet par visu no sākuma 🙂 Sākās stāsts ar to, ka aizgulējos – aizgulējos braucot mājās. Uznāca tāds lūziens, ka nācās piestāt un pagulēt. Pagulēšana gan izvērtās nedaudz nopietna – pamodos kādu brīdi pirms septiņiem. Salīdzinājumam – ap septiņiem sākotnēji biju plānojis startēt uz Jūrmalu, taču tagad vēl nebiju pat ticis līdz Rīgai. Analītisku aprēķinu rezultātā secināju, ka, visdrīzāk, nokavēšu sākumu, tāpēc izlēmu nestresot un ņemt lietas mierīgi – ir taču piektdiena, ārā ir feins laiks, turklāt satraukums pulksteni atpakaļ nepagriezīs 😉
Nākamais piedzīvojums sākās, kad izbraucu no mājas Jūrmalas virzienā. Biju jau ticis pāris kvartālus, kad atcerējos, ka biļetes lokācija nav gluži mana kabata vai kāda tikpat viegli aizsniedzama vieta, bet gan soma. Turklāt soma atradās koridorā… nu ko, vēlreiz nolēmu, ka stress un satraukums ir kaut kāds svešvārds, kas kaut kur dzirdēts, bet īsti neatceros tā tulkojumu, un griezu riņķī 🙂
Galu galā tā ari bija – ierados, kad priekšnesums jau bija sācies, tomēr labo garastāvokli tas nesabojāja. Nesabojāja ari tas, ka manā vietā bija iesēdies kāds krievu pārītis ar sīci (kuru izstūma kā attaisnojumu tam, ka sēž rindas galā, t.i. manā vietā, nevis savā sēdvietā) un piedāvāja samainīties sēdvietām. Kad mēģināju dodoties uz jauno sēdvietu, secināju, ka tas ir sarežģīti – paliku stāvam pašā aizmugurē. Taču izrādās aizmugure ir reāli feins skatu punkts, viss ir labi pārredzams, nerēgojas priekšā neviena divmetrinieka pauris vai kādas supermadāmas uzčonkontā frizūra. Tieši man priekšā gan viens gudrinieks nepārtraukti murkšķēja, turklāt samērā tizlus tekstus, bet šim pašam ātri apnika uzvedums, tad nu, pasitis meiteni padusē un aliņu otrā rokā, notinās kaut kur citos medību virzienos.
Beidzot varēju pievērstiem koncertam, kurš bija tiešām labs. Kā jau minēju – pašu, pašu sākumu neredzēju, bet turpinājums bija ļoti labs. Gan Busulis jeb Fabio, gan visi pārējie stāri – ar Erki un Justin galvgalī. Turklāt varēju vingrināt savu ausi fanču, spāņu valodā, kā ari vāciski (spāniski vēl tā, bet franciski ne pārāk) – dziesmas bija ļoti dažādas, kā jau Cabaret pienākas. Divos vārdos rezumējot – pasākums bija ļoti tā vērts un kopumā ļoti labi pavadīts laiks 😉
Pilnīgi noteikti, šodien jau daudzkārt apžeļembāta tēma, taču cipars TIK iespaidīgs un zīmīgs, ka neviļus nāk prātā doma par Parex glābšanu ar narkotiku naudu.
Ja varētu materializēt 680 miljonus LVL – tādā vērtībā novērtētas narkotikas, kuras konfiscētas latviešu (!!!) organizētam grupējumam – un ieripināt valsts budžetā, tad mēs varētu piedāvāties naudiņu aizdot valūtas fondam, nevis cīnīties pret PVN paaugstināšanu un lata devalvāciju 😉
Vakar stāvēju darbā pie loga un vēroju, kā kāds vīriņš stumj ķerru ar lūžņiem. Spriežot pēc nostieptajām rokām un pleciem, kā ari soļu likšanas, vajadzēja būt diezgan smagi. Tajā brīdī nodomāju – vieglāk būtu, ja ķerrai būtu divas asis, tad visu uzmanību un spēku varētu veltīt tikai stumšanai 🙂
Tieši pēc diennakts, atkal stāvu pie tā paša loga un vēroju rosību aiz tā, un ko domā – aiz stūra iznirst vīriņš ar lūžņu ķerru un še tev – džekam ir apgreidots variants, turklāt, tiešām apgreidots, jo ķerra aprūsējusi, taču lepni piestellēts vēl viens spoži tīrs ritenīts… 🙂 Jāatzīst, džeks gan bija cits, taču – progress ir 😉
Hello!
Pirms pusstundas vizinājos pa Čaka ielu – tā ap 23.30 (gan ne gluži tādos nolūkos, kā varētu padomāt kāds samaitātāks prāts :D), un skatos un brīnos – džeki remontē ielu… Pirms kāda laika tas bija kaut kas neiedomājams, ka pēc 17.00 kāds ceļa remontstrādnieks atrastos objektā. Zināms labums no liel-ķibeles laikam ir 😉