un tā ir… tu sēdi, savā nodabā kaut ko štuko… un no tā vien, ka pats esi kaut ko izštukojies, iedomājies, iestāstījis sev, rodas sajūta, ka tā tiešām ir… un tad tu saņemies un konfrontē šo domu, lietu, fišku vai ko vēl ar pārējo pasauli. un kā tāds tārps reibinoši saldi smaržojošas zemenes vidū tevi apstulbina sajūta – velns… bet tie citi, redz, domā, jūt citādāk…

tad kādu brīdi ir pārdomas… par ko viņi šitā… kāpēc viņi ir tik dīvaini, nepareizi, pats par sevi saprotams – stulbi, un tādā garā… tad ir otrs raunds (reizēm ari nav, nu, atkarīgs cik dziļi un pamatoti ir iesēdusies doma par savu pareizību) – varbūt es pats esmu dīvains, varbūt es kļūdos… nevar būt, ka viņi visi to lietu redz nepareizi… atkal – velns…

bet īstenībā droši vien ir tā – kas man patīk, tas man patīk tāpēc, ka patīk tieši man. izklausās triviāli, bet ko darīt – neesmu šeit, lai visiem izpatiktu. katram pašam savs ceļš ejams un krusts nesams. tas nu tā – vairāk ar humora pieskaņu domāts. turklāt, tas ir pavēršams ne tikai uz sevi, uz iekšu – to var attiecināt uz viņiem, tiem tur, kas ārā, tiem, kas domā citādāk un nepareizi…

starp citu, kaut kur bija izvērsts pētījums, ka faktiski katrs no mums savā prātā domā, ka ir pārāks par vidusmēra līdzcilvēku… vai ne 😀 kur tad šeit loģika – kur tad tas vidusmērs, interesanti, ceļas, ja ne no mums pašiem – tiem, kas ir pārāki viens par otru 🙂

lai laba diena, un ievērtēšanai šī raksta pārdomu avots 😉

labrīt!

Meklēt vienu, atrast pavisam ko citu. Nav nekas svešs vai ne… Labi, ja atrastais priekš paša ir jauns un interesants… diena sākās rušinotie netā, lai atrastu kā nomainīt datora nosaukumu savam ‘makam’. Rezultātā – ak, kāds brīnums –  aizklejojos līdz dažādām citādām lapām. Un uzdūros linkam, kurš par pieticību bija maz dzirdējis – ‘the sequel of web’s most watched video’. Skaidrs, ka mārketings nostrādāja un pirksts pats pastiepās, lai paskatītos, kas tad ir pasaules skatītākā video turpinājums…

Nu, ievērtēt varat paši tepat. (var ari sekot šim uz oriģinālo lapu)

p.s. – kaut kas te nedarbojas kā nākas. tāpēc diemžēl jāseko saitēm… 🙁

Pēc nelieliem pētījumiem atklājās, ka jau pāris gadus atpakaļ bija radīta pirmā šī pasākuma versija (var aplūkot ari te).

Rezumējums – jautri 🙂 Bet ja vīriņš uzceps trešo sēriju – būs jāsecina, ka šo piemeklējusi radošā krīze. Vai ari naudiņu ātri savaidzējies 😀

Sajūta, ka pa spēkam ir gandrīz viss, pasaule pilna labu lietu… smaids no vienas auss līdz pat otrai… reizēm gan ne tik atklāts, vairāk iekšējs, bet tāpat – smaids ‘pa visu ģīmi’… pat sarkanā gaisma luksoforā spīd kaut kā tā… tā pa draugam!

…pirms tam no hipofīzes (tāds zirņa lieluma veidojums smadzeņu pamatnē) asinīs, un no hipotalama – muguras smadzenēs un galvas smadzenēs, izdalās beta-endorfīns. Pats nosaukums izsaka būtību – ‘endo’, tā teikt, ‘iekšējs’ vai ‘paša’ un – ‘orfīns’, no vārda ‘morfīns’ – paša ražota, morfijam līdzīga substance…

Teiksiet ķīmija, ja 🙂 daļēji tā ir, bet – tā teikt ‘vietējā’, nevis ‘importa’ 😉

Gluži no zila gaisa gan šitās sajūtas nenokrīt, nav nekāds bezmaksas siers… bet nav ari nekāds ekskluzīvais, par pārdesmit lati kilogramā. Tikai pusotra stunda salsas ritmos un – voila, draugs endorfīns ir klāt 😉

p.s. bai ze vei – sestdien naktī ir jāgriež pulkstenis. skaidrs, ka tas paļodzīs ierasto dienas ritmu, taču šobrīd tas šķiet gaužām sekundāri! 😀

še tev, brālīt, vasaras riepas – tas ir otrs moments, ko šorīt iedomājos, ieraugot atsevišķiem šoferīšiem jau vasaras riepas 😀

Ar šādu jautājumu jautājumu šorīt no gultas velties varētu ne viens vien, jo viss vakardienas iespaids par pavasari-tepat-aiz-stūra ir pārklāts ar, vēl aizvien pavisam pāšpārliecināti un pašpietiekami birstošu, sniegpārsliņu kārtu!

Vēl vakar putnīši vīteroja, šīs planētas mūsu platuma grādi (nezinu kā citur) gozējās vēl ieslīpās, taču jau pavasari tik ļoti propagandējošās zvaignzes (pazīstama ari kā – Saule) staros un še tev – šis rīts jau ir balts un pūkains kā viens Ziemassvētku rīts (ja pieņem pāris stundu nobīdi – nu, decembrī šitik gaišs 6os no rīta īsti vēl nav). Un kā tāds trekns punkts manām pavasara sajūtām pa taciņu aizslīd… nē, aizslāj bļitkotājs ar vergu un zivju kastīti pār plecu…

Taču tad mani no panīkuma izrāva tas pats bļitkotājs. Lai ari tautā dēvēti par pingvīnien (nejaukt ar Godmaņtēva un Zanderīša pingvīniem), tomēr atcerējos, ka šī dzīvesstila baudītāji ir starptautiski atzīti gan par vēla rudens signalizētājiem (lasīt – ‘drīz būs ledus’), gan ari par agra pavasara vēstnešiem! Nu, zināmā mērā kā tādi gājputni, jo, kā zināms, atsevišķi eksemplāri tikai ap ievu ziedēšanas laiku finišē savu bļitkošanas sezonu! 🙂

Tā ka galvu augšā, nav ko jāķer kreņķis par nelielu pļorckāšanos pa sniega žļurdziņām, ja ir skaidrs – pēc nedēļas būsim varbūt jau īsās piedurknēs!! ;D

Šādi varētu raksturot manu šīs dienas aktivītāšu kopumu. secinot, ka klimats ārā ir pavisam feins (lai ari ne silts), nolēmu atklāt save velo sezonu. ziemas gaitā gan, kā var noprast no virsraksta, riepas bija nolaidušas tvaiku, taču pēc statoila apmeklējuma viss ripoja pavisam labi.

Stundas laikā pamanījos apbraukāt tuvējo apkārtni, atklāju sev dažus jaunus objektus un pavizinājos pa mazāk (ari – pavisam) neredzētām vietām. Nonācu pat Biķernieku trasē, taču no turienes pavisam ātri izšļūcu ārā – pilns ar sniegu… 🙂

pārējo laiku noķimerējos ar savu datorīti – revidēju un pārvietoju failus, lai varu ieviest kārtību pāris gadu laikā sakrātajos digitālajos datu kopumos.

nu ko, diena tuvojas finišam, rīt uz darbu… ar to ari mūs visus apsveicu 😉

turklāt duāls labrīt – kā nekā rīts, kā ari jauns skats uz dzīvi! 🙂

citiem vārdiem, beidzot ir īstenojies jau agrāk iecerētais pasākums – nomainīts, uzlabots un daudz feināks ietvars visam, kas šeitan notiek!

liels paldies jāsaka diviem kungiem – Mr.Toms un Mr.Atoms. kā ari Mr.Asmo, kurš caur savas pieredzes prizmu mani ‘noveda’ līdz augstākminētajiem 😉

nu ko… lai enerģija ar jums un – baudiet 😀

Varadero paliekam vēl vienu dienu, tikai gribam pārvākties uz citu hoteli. Rītu pēc brokastīm gan pavadām pludmalē, ja reiz ir kūrorts, tad ir. Pludmale, jāsaka kā ir – uz visām 5 zvaigznēm. Pirms izvākties, ejam izlūkos uz blakus viesnīcām. Uz centra pusi atrodam vienu, bet nevar parādīt istabas, tad nu nolemjam izmēģināt to pašu Kawama.

Tur savukārt citi piedzīvojumi – ļoti interesanti jautājumu vai ir brīva vieta uztver recepcija. Izrādās, kaut kas nav tik vienkārši, kā varētu likties. Meitene pati nevar ne rezervēt, ne pateikt, vai ir brīvas vietas, tāpēc tiekam sūtīti augšā pie Joela, komercvadoņa. Iztusējam augšā pa pieņemamo telpu, gaidot Joelu, kura kabinets slēgts. Zīmīgas skaņas nāk no labierīcību puses, bet džeks pats nerādās. Tā pavadījuši kādas minūtes 10, dodamies atpakaļ pie recepcijas. Meitene ņemas kaut ko pa telefonu un smaidīgi deklarē, ka nu noteikti Joels būšot, lai tik ejam atpakaļ. Tiešām Joels kā dzīvs sēž kabinetā. Uz jautājumu par brīvām istabām sariktē neizpratnes pilnu seju, jo istabas tiešām esot. Tad nu sarunājam divas istabas un dodamies atpakaļ.

Kad ievācamies – baigi feini. Istaba ir vissolīdākā visā ceļojuma laikā, pieticīgi runājot. Ari pats hotelis ir citas klases, tas jūtams ik uz katra soļa. Pēc ievākšanās atkal izmantojam pludmales pakalpojumus, līdz sākas lietus. Kā jau septembra beigas, tuvojas lietus sezona, un ceļojuma otrajā daļā gandrīz katru dienu vairāk vai mazāk, bet uzlīst lietus. Pie naudas maiņas kabīnes sastapta dāmīte žēlojas, ka oktobris vispār esot vāks – ar lietussargu vien jāstaigā. Diez ko kubieši teiktu par mūsu dubļaino rudeni… 😀

Kādu brīdi paklaiņojam ari pa plašo teritoriju, izrādās ir ari ‘lētais’ sektors, kurā ēkas vairāk līdzinās kojām… Tā ka atkal velkas uz lietu, līdz vakariņām ļoti mietpilsoniski – iegrimstam satelīta TV piedāvājumā.

Rezumējums par Varadero – intereses un kontrasta pēc bija jāaizbrauc, bet ja ir vēlme aplūkot Kubu pašu, tad tā nav īstā vieta. Neko jaunu gan nepateicu, bet tā nu tur ir. Kūrorts kā jau kūrorts.

.

Nu ja, un šis tiem, kuriem ir interese par dvakojošām, nedaudz noplukušām istabām un žurkām kondicionierī:

No rīta paēdam brokastis un trīs vārdus papļāpājam ar Normu, tad jau jāstartē uz autoostu. Pa ceļam čemodāns nodemonstrē savu atlikušo izturību – notrūkst ari gala rokturis, kā vienīgo kareivi atstājot sāna rokturi 🙂 Tad vēl uzrodas vīri, kas piedāvā vest particular – esot riktīgi laba mašīna, liels bagāžnieks, komforts un tā tālāk. Tā kā džeki autobusa cenas zina, tad par cenu ari sauc summu, kas ir nedaudz, bet zemāka par autobusu. Kad apskatām auto – VW Jetta, tas nozīmē, ka trijiem jāsēž aizmugurē uz 2 stundām… nu, pārāk vilinoši neizklausās. Tad atklājas ari tas, ka cena tomēr ir nedaudz lielāka. Ar cenām vispār ir jāuzmanās, nepieciešams konkrēti saprast, kas un cik maksā, lai nerastos pārpratumi – kā mums bija ar stundas izcenojumu nevis par braucienu, vai ari šis gadījums. Mēģinājām nokaulēt, viens no bariņa tā kā piekrīt, bet šoferis tad sāka spriedelēt, ka viņam kādu dzērienu vajadzēšot vai ko tādu… attiecīgi izlemjam doties ar autobusu.

Kā papildus faktors iedarbojas kaut kur dzirdēta doma, ka Varadero ir kā kūrortu zona, kurā nemaz cilvēki parastie netiekot iekšā. Kamēr tā apspriežamies, tamēr jau uzrodas polismeņi, kuri sāk interesēties par mūsu šoferīšiem 🙂

Varadero ierodamies bez iepriekšējām rezervācijām, jo legālu casu tur it kā neesot, savukārt par viesnīcām aizpildījumu ne-sezonā īpaši neiespringstam. Iebraucot tiek piedāvāts serviss – par mazām naudiņām aizvedīšot uz kurieni vajadzīgs. Tā kā nav īsti skaidrs, uz kurieni gribam, tad iesākumā kaut kāpēc piekrītam doties uz casu… tad tomēr pārdomājam un tiekam izsēdināti pie 3 zvaigžņu viesnīcas. It kā neesam pārāk izvēlīgi, taču pēc apskates saprotam, ka šiten palikšanas nebūs.

Lai neblandītos uz dullo, mēģinām atrast internetu, lai pēc redzes atmiņas uzmeklētu vēl Latvijā noskatīto variantu. Interneta meklēšana izvēršas par atsevišķu stāstu – zosu gājienā dodamies cauri pus pilsētai, turklāt es – ar čemodānu pa priekšu, jo tas ir vienīgais veids, kā to kustināt uz ritenīšiem. Savukārt ņemt aiz roktura – aizdomas, ka notrūks ari tas nepamet, un man noteikti negribas tad to staipīt pat nezin kādā veidā 😉 Internets, izrādās, nav nekur. Gar ceļmalu gan ir dažādas būdiņas, kuras lepni grezno uzraksti – Interneto, Telefonico, bet efekta nekāda, tikai kaut kādas bābiņas saldējas kondiškas vējos.

Tad nu izmantojam pēdējo opciju – apturam pajūgu, kurš par samērā lielu cenu aizvizina uz hoteli, kurš atbilst nosaukumam, kurš izzvejots no atmiņas labirintiem – Kawama. Izskatās labi, pat pārāk labi – pilns ar cilvēkiem, izskatās pēc kaut kāda salidojuma vai kā cita, jo tautas, ka ne apgriezties. Rezultātā apmetamies blakus viesnīcā – Tortuga. Puslīdz pieņemams, all-inclusive, istabas nedaudz ož, bet ceram izvēdināt.

Tiklīdz ievācamies, sākas lietus, tāpēc iestūrējam vietējā bārā un trekterējam kokteiļus. Tur dod ari apceptus sendvičus ar desu, tā ka iztikt var. Tā ari paliek galvenā nodarbē līdz pat vakariņām, pēc kurām uzrodas viena kompānija no Maskavas, ar kuru nedaudz ietusējam.

Par krieviņiem runājot… viens no viņiem tāds filosofs, rodas iespaids, ka atvaļināts drošībnieks, viena bojevaja kundzīte, izstiepj no ēstuves plastmasas šķīvi ar ēdamo priekš uzkožamajiem, deklarējot – par visu tāpat jau ir samaksāts. Otra kundzīte mierīgāka, kā ari ir vēl viens jaunāks džeks. Šamējie dikti satraucas, kad kaut ko latviski sākam runāt – davai runāt pa našemu, citādi, ka mēs viņus neaprunājot – kāds psihologs ievērtētu, ka šiem ir mazvērtības komplekss vai kas tamlīdzīgs. Jebšu vienkārši egoisms. Bet tas jau nekas jauns, vai ne 😉

Nākamais – atvaļinātais džeks izbīda teoriju, ka nesaprotot baltiešu negatīvo attieksmi. Redz, viņi taču ļaujot mums dzīvot, precīzāk – ‘dod mums dzīvot’, jo, saproties, varētu taču ari neļaut. Bet mēs tādi nepateicīgi, gruzījoties. Man ienāca prātā doma – diez ko tas džeks teiktu par manu atļauju, ka viņš tagad drīkst lietot to naudiņu, kas atrodas viņa paša makā? Bet lai neieslīgtu bezjēdzīgā dialogā, nemaz nesaku. Tobish – šie mums ‘dod’, kas, manuprāt, ir mūsu defoltā, bet šeit ari ir tā fundamentālā atšķirība uzskatos.

Skatāmies vakara uzvedumu – pilnīgi tizls jautājumu atbilžu vakars. Ejam gulēt.

Parasti diena ar iešanu gulēt ari beidzas, taču šoreiz ir nedaudz citādi – kaut kas istabā sāk grabināties (ja atceraties – vēl joprojām līst lietus, un tā no sirds), pēc īsas sarunas, kurā saprotam, ka neviens no gultā guļošajiem nerada šo troksni, ieslēdzam gaismu un viss skaidrs – skaņas avots ir gaisa kondicionierī. Vienīgi, nebūt nav mehāniskas dabas, bet gan bioloģiskas, turklāt ar asti. Nu, citiem vārdiem – žurka tusē pa kondicionieri 😀

Recepcijā īpaši izbrīnīta meitene nebija un ierāda mums istabu citā korpusā. Smaciņa tā pati, tikai žurku nav. Vismaz pagaidām 🙂

No rīta beidzot saņemam atpakaļ savas vīzas. Faktiski, zināmā mērā bija jau radies iespaids, ka vīzas tiek pieturētas, kā samaksas garantija… varbūt, ka gadījusies nelāga pieredze. Grūti spriest… Dodamies brokastīs uz Karlosa māju, kur atkal barojam diedelnieku kaķi, safočējamies ar saimniekiem, tad jau ir taksis. Turklāt aizved par 2cuc, ja salīdzina ar 2×3 cuc, kad no autoostas braucām ar velo takšiem 😉

Busā nekādu īpašu jaunumu nav, ja nu vienīgi šoreiz nav TIK auksts gaiss. Cienfuegos tante jau priekšā ar uzrakstu, un tāda runīga – kaut ko jau stāsta par manu zaļo kreklu, laikam tas kā orientieris norādīts 🙂 Pa ceļam koferim izplīst velkamā ručka – nu ko, vai nu mantu par daudz (kas ir fakts – mantas par trešdaļu mazāk točna varēja ņemt līdzi, bet latvietis-praktiskais taču grib nodrošināties pret visu), vai ari koferis ne pārāk labs. Visdrīzāk jau abi 🙂 Māja nav tālu, kārtīga un glīta. Vēl brīdi vienā no istabām tur rosās kādā no iepriekšējām pilsētām redzēts austriešu pārītis. Papļāpājot uzzinām, ka šie bijuši Trinidadā pie ūdenskritumiem… velns, tas būtu bijis interesanti, bet kaut kā palaidām garām tādu lietu…

Tiklīdz piereģistrējamies, dodamies uz pilsētu. Atrodam centru, kā vienmēr – bildes, skati. Saskaņā ar info no grāmatas gribam uzkāpt slavenajā Palacio Ferrer tornītī, taču izrādās, ka ēka ciet uz restaurāciju. Klaiņojot pa laukumu satiekam puisi, kurš, konstatējis, ka esam no Eiropas, paziņo, ka krājot Eiropas monētas. Kad izskatāmies aizdomīgi, tiek izbīdīts dzelžains arguments, ka monētas taču banka neņemot pretī. Ar prieku iešķiebjam šim dažāda kalibra santīmus, taču džeks izskatās reāli vīlies… pāris dienas vēlāk ari sapratām kāpēc – normāla prakse ir, atrodot citus tūristus, samainīt kapeikas pret papīra eiro 😉

Pastaiga pa pilsētu izvēršas gara, jo izlemjam aizstaigāt uz Punta Gordi, īsti nezinot, cik tas tālu. Pussala jau tīri glīta un pussalas galā atrodas Palacio de Valle – Batistas laikā bijis kazino, tagad pārvērsts par restorānu. Turpceļā izmantojam padomu un paēdam Club Cienfuegos – viena no labākajām un ne pārāk dārgajam ēstuvēm. Ēdiens tiešām labs, skats no balkona tāpat… dzīve ir skaista pat pēc tik ilgas soļošanas. Starp citu – ceļojuma laikā nostaigāti TIK daudz kilometri, ka pat bail parēķināt… tas ari nebūtu nemaz tik viegli, bet – katrā pilsētā staigāts tika gandrīz visu laiku, kamēr nebijām pludmalē. Ok, bija ari pa kādai pusdienai, kas pavadītas en casa, bet tāpat… Pie paša Punta Gordi tāds interesants parciņš ar figūrām – vairāk gan redzams bildēs.

Ņemot vērā nupat minēto, atpakaļceļā izšķiramies par labu pajūgam. Neesam vēl mēģinājuši tādu pārvietošanās līdzekli. Nora (saimniece) pabrīnās, ka esam jau atpakaļ, taču kaut kā ir sagurums vēl kur doties. Pēc nelielas snaudas, klāt ir ari vakariņas, pēc kurām uz stundiņu izkursējam uz nakts pilsētu. Apstaigājam to pašu centru, noskatāmies nakts dzīvē, kura pārāk neatšķiras no citām pilsētām. Ja nu vienīgi – nedaudz neapdomīgi pievēršot pārāk lielu uzmanību vienam no klaidoņsuņiem – iegūstam uzticamu pavadoni līdz pat pilsētas otram galam. Atceļā kā vēl viena atrakcija ir divi sīkie, no kuriem viens uzmet salto atpakaļgaitā un otrs mēģina iekasēt naudiņu – ko lai saka, katrs cenšas kā māk 🙂

p.s. interesanta pilsēta adrešu ziņā – visas ielas numurētas…  it kā nav nekāda jaunā pilsēta, dibināta 1819.gadā, bet bijis slinkums nosaukumus domāt 😉