un vispār – šodien dzeru upeņu ūdeni… BAIGI LABS!!! 😀

Labrīt!

Mūsu tauta galīgi nav nekādi aukstie ziemeļnieki – iztēles un emociju netrūkst, vajag tik ‘pasviest’ atbilstošu pavedienu. Tādi man secinājumi pēc vakardienas ziņas, ka mūsu spīkers ir izdomājis, ka labprāt gribētu sev bākuguni (šite var palasīties sīkāk un bilde – ir vienkārši zelts!!:D )

Steidzīgākam lasītājam apkopoju biežākās un jestrākās idejas 🙂

1. tiek piedāvāts ‘noteikti ka zem acs’ vai ‘vienīgi ja to bākuguni daudze sev uzsietu cepures vietā’

2. tiek ieteikts ieviest Saeimas pagrabā ari specveikalu;

3. vēl aplūko variantu izmantot Miķeļbākas rezerves lukturus;

4. pārītis pieļauj, ka vienīgās bākugunis būs auto, kurš šo kungu vizinās uz cietumu, tik nav vienprātības – uz kuru;

5. sašutums kāpj pāri malām Skotam: ‘Parasti izvairos no šāda veida komentāriem, bet šoreiz jāsaka: Daudze, d…ā Tev to bākuguni!!!’;

6. visinteliģentākais un trāpīgākais komentārs, manuprāt, no Abuka: ‘Cilvēces saprāt! Ko Tu tik svarīgu dari, ka Tavi ugunsdzēsēji atbrauc stundu pēc Ugunsgrēka… teica savulaik kāds dzejnieks…’

Jautrības netrūkst, tā tik jāprot ieraudzīt! 😉

No rīta dodamies uz pludmali – Karību jūras pludmales esot vēl labākas kā Atlantijas piekrastē. Opcijas divas – vai nu taxi vai ari uzmeklēt autobusu, kurš uz pusi lētāks. Tā kā nevēlamies pieskaņoties autobusu sarakstam, tad paliekam pie takša. Pludmales esot divas viena lielāka, otra mazāka un klusāka (atrodas pie Grill Restorāna ar lielu vēžveidīgā ‘monumentu’ priekšplānā. Pati pludmale tiešām klusa un mierīga, bet – akmeņaina. Ari jūras dibens ar tādu kā lielu plakanu akmeni, kurš nedaudz slīd… novērojamas ari mazas medūzas, kas, vismaz mani, īpaši nesatrauc. Pašā pludmalē gan nekā jauna, protams, – saule, ūdens, niekošanās ar foto, un viss no sākuma – garlaicīgi, ne (joks, protams) 😀

Pēc pludmales mēģinām ietrāpīt bufetes restorānā, bet šoreiz neveiksmīgi – nokavējam un pasniedz tikai ēdamo pēc menu. Tad uzmeklējam citu iestādi – pie durvīm dažādu grabuļu tirgotāji, uz ielas mūs pārtver un mēģina pierunāt uz kādu ‘paladar’, bet kaut kā paliekam pie restorāna. Ēdiens labs, izņemot, varbūt, iesākuma salātus… bet toties beigās tiek pasniegts pat HELADO (saldējums)!! 🙂

Tālāk slinkā izpildījumā paklejojam pa pilsētu, uzmeklējam vakar atklāto suvenīru veikalu. Tur kādu brīdi grozāmies, novērojam cigāru tapšanas procesu, atrodam ari metrīgu eksemplāru – to gan nepārdod, nav pat cena noteikta… 😀

Atceļā nobaudām Kubas tropiskā klimata iezīmes – ne no kurienes apmācas un sāk gāzt reāls lietus, nu tāds no sirds, tā ka pēc diviem soļiem ūdens ir jau līdz pēdējai vīlei 🙂 tā kā priekšroku dodam sausam laikam nedaudz piestājam pie veikala zem nojumītes, cerībā, ka lietus tikpat strauji ari pārstās… nu – cerības izrādās veltas, pēc kādas pusstundas, ko paniekojamies ar dažu foto kadru uzņemšanu un apkārtējās ielās pavīdošo gājēju vērošanu, izlemjam tomēr doties tālāk, jo lietus nedomā piebremzēt… galā esam – slapjo krekliņu un kleitu šovs pilnos apgriezienos, bet vismaz interesanti 😀

Pēc vakariņām, kuras gandrīz noguļam un kuru laikā iepazīstamies ar diedelnieku kaķi (kamēr ēdamais, tamēr draugs, tiklīdz gribi paglaudīt, tā viņam neatkarīgs raksturs, saproties), nedaudz pasēžam ar Karlosu – otras mājas saimnieku. Šo to papļāpājam par dzīvi Kubā… automašīnu tirgus viss faktiski ir melnais tirgus, cenas vājprātā – žigulis 7-8 tūkstoši cuc, Hyndai, Peugeot jau kādi 12-14 tūkstoši cuc… Atgādināšu – vidējā alga bija ~20-30 cuc mēnesī. Citiem vārdiem – legālā veidā žiguli var sakrāt ~25 gados. Pie nosacījuma, ka vispār ne ēd, ne dzer, ne kā citādi tērē mēnešalgu. Šeit vietā nākamais Karlosa komentārs, ka tādēļ katrs mēģina kaut kā darboties, piepelnīties, pārsvarā gan uz tūristu rēķina. Daži godīgi, citi ne pārāk – piem., mēģinot ietirgot cigārus, kuros varot būt da jebkas, pārsvarā gan banānu lapas 🙂 Noskaidrojām, ka Kubā nav nekas neparasts ārstam dot pateicības – kaut kur dzirdēts stāsts, ne? 😀

Ko lai saka – viena pasaule, tās pašas situācijas, lai ari 10 000 km no Latvijas 😉

Tā aizrāvos, ka raksts aprātās bez aktīvās dienas 🙂

Tātad divos vārdos – šorīt dodoties uz darbu apcerēju dienas ‘to do listi’ (darāmie darbi, ja). Saraksts veidojās pietiekami garš, lai sāktu sliekties uz apzīmējumu ‘grūta diena’… bet tad notrīsēja kāds neirons vai sinapse pakausī, liekot atminēties par neirolingvistisko programmēšanu vai ko tamlīdzīgu – ja reiz pats no rīta deklārēju, ka šī būs ‘grūta’ diena, tad tā ari notiks un vakarā izskatīšos vairāk līdzīgs tukšai riepai, nekā man labpatiktos… sacīts darīts – diena no ‘grūtas dienas’ kļuva par ‘aktīvu dienu’! 😉

nu redzēs, kurp šis neiro-lingvo aizvedīs 😀

labrīt!

Ir mums izveidojies tāds folkloras tēls, kuru dēvē par Panu Kleksi – teikšu kā ir, tīri interesants un vērtīgi paklausīties. Kā nu bez tā, ari šeit ir Godmaniskais BET – ne vienmēr izdodas uz īsto laiku būt klāt pie tāldzirdes, lai klātienē fiksētu minētās personas izteikumus un novērojumus. Tāpēc ar azartu izrakņāju visu radio SWH mājas lapu, lai atrastu vai tur gadījumā nav audio ieraksts šitai translācijai – atradu visu ko labu, tai skaitā dienas jautājumu, Māra Zandera vakara tirādes, taču rīta runas īsti negribēja atrasties… – līdz izlēmu noklausīties dienas jautājumu 😀 Izrādās nosaukums ne vienmēr atspoguļo visu – tātad, ja kāds neveiksmīgi nokavē Klekša rīta izgājienus – tad tos vara trast šeit (links – zem ‘ziņas’), savukārt vakara izrunāšanās šeit (links – zem ‘raidījumi’). Turklāt uzgāju Pingvīnu lapu, kurā ari ir apkopoti Zandera vakara teksti, kā ari vēl šādi tādi labumi – šeit (pievienoju ari pie sava linku saraksta).

nu ko – lai manta neiet zudumā, tā teikt. 😉

Šodien intereses pēc palasījos interviju Dienā (šite) ar abiem uz finiša līniju virzītajiem pretendentiem – Artūru Zvejsalnieku (A.Z.) un Normundu Vilnīti (N.V.)

Pietiek jau tikai ar vienu no jautājumiem:

..Tiek jautāts par vienošanās starp sociāldemokrātiem un ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītiem uzņēmējiem..

Jautājums: Tur ir ļoti konkrēti darbi un nauda. Jautājums ir par to, vai šādu vienošanos slēgšana starp ietekmīgiem cilvēkiem un partijām ir korupcija vai nav?

A.Z.: Es lasu lekcijas Turībā, man būs seminārs nākamnedēļ. Es iedošu studentiem, lai izvērtē atbilstību krimināllikumam, šitā nedrīkst vērtēt.

N.V. Vai tā ir korupcija? Tas jautājums ir ļoti, teikšu. Dotajā gadījumā, tad jāsēž pie tā formulējuma stipri jāapskatās, kas tur ir. Bet es saprotu, ka šajā gadījumā, ja mēs ņemam tieši šī noziedzīga nodarījuma sastāvu, tad jāskatās, kuru pantu mēs domājam, vai tā ir kukuļdošana. Man liekas, ka tā nav.

vēl komentāri??? 😀

dators… kafija… (par spīti šim) skan Busuļa ‘Brīvdiena’… ekselis un enerģija padarīt visu, kas šodien jāpadara!! kas var būt labāks!!! ;D

Redz, lai izpildītu augstāk minēto ir nepieciešamas dažas lietas:
– Jāatrod derību dalībnieks
– Jāvienojas par derību ‘balvu’ – saldējumu
– Tad jāizsaka nepareizs apgalvojums par nieru atrašanās vietu, pie nosacījuma, ka oponents izsaka pareizu (vai pareizāku) apgalvojumu.
Interesentiem varu padalīties, kā tad ir pareizi:

(info: no šeitanienes)
p.s. es biju domājis, ka atrodas zemāk, vairāk pie ‘ausīm’, kuras veidojas no gūžas kaula… 🙂

Šeit neliels monologs, kurš risinājās kādu mēnesi atpakaļ…

Dekorācijas: Vidzemes šoseja, agrs rīts, tumšs, ārā ziema (decembris tomērt), klimatiskie apstākļi atbilstoši – sniegs, ledus, no gaisa krīt vēl (sniegs nevis ledus)… ceļš tīrīts nav… iebraukta tikai viena sliede

Personāži: es iekš auto, vēl daži agrie braucēji, šķiet ari viena ceļa tīrāmā mašīna. ak jā – un traks (jebšu nevērīgs vai vienkārši dulls) autobuss.

Darbības: nav grūti iedomāties, nokļūšana no punkta A uz punktu B šajā rītā ir samērā komplicēta, un saspringums pamazām pārņem ķermeni – sākot no stūrē iekrampētiem pirkstu galiem, līdz pat skausta muskuļiem, no kurienes izplatās tālāk gar mugurkaulu uz leju… labi, šeit nedaudz pārspīlēts, bet tik labi izklausās 😀

Monologs sākas, kā tāda neliela cīņa ar sevi – viena iekšējā balss cenšas pierunāt braukt ātrāk, jo cik tad var čammāties, kamēr otrā turas pretī, sak, nav kur steigt, labāk galā ar visiem četriem riteņiem, nekā jebkādā citā komplektācijā, bet – grāvī. Pats interesantākais, ka vienā brīdī apķēru – abas balstiņas apvienojušās un draudzīgi pārspriež, kurš no politiķiem būtu vainojums pie šīm stulbībām – krīt nejēdzīgs sniegs, tikpat nejēdzīgi daudz jau ir sasnidzis, un tad vēl tas aptrakušais autobuss nesas pa priekšu!!!

Tad nu ari sapratu – tā laikam ir diagnoze, pat klimata untumos vainot kādu no 100 gudrīšu pulka… 😀

Iebraucam pilsētā no paša rīta, šķiet, kādos 5os… it kā vajadzētu būt visam klusu, taču pie autoostas vārtiem neiztrūkstošais tūristu mednieku bariņš. Gan takšu pakalpojumi, gan casu piedāvātāji. Un atkal – visi stāv uzreiz pie vārtiem, kuru gan fiziski nav – ir tikai līnija. Acīmredzot, ir kādi noteikumi, kas neļauj nākt teritorijā. Tas gan nav šķērslis vienai autoostas feličitai mūs aģitēt uz savu casu – sola pa lētu, 15cuciem (melots, tiešām, nebija – mēs pēcāk maksājām 25…), taču uzticamies mums ieteiktajam variantam un beibes vilinājumam nepakļaujamies.

Kad izpaunojamies, taksistam iedodam adresi, šis gandrīz palecas uz sava beņķa – dikti laba māja, pazīstot saimnieci, kas tur vēl par radu rakstiem. Aizgādā mūs tur, mums gan neviens tur negaida, rīts kā nekā, turklāt pirms tam nepieteicāmies 😉 līdz ar to šoreiz nedaudz aplaužamies, jo vietas aizņemtas, bet – kā vienmēr – tiekam pārsūtīti tālāk. Šķiet, ja zini kaut vienu adresi, tad automātiski tiksi nogādāts līdz nākamai casai bez problēmām, ja tā zināmā būs aizņemta. Droši vien šī sistēma tiek eļļota ar dalīšanos peļņā, bet – normāla prakse…

Nu jā… tad nu mūs pārsūta pie saimnieces meitas un viņas kaimiņa. Ievācāmies pie meitas, kompanjoni – pie kaimiņa. Mūsu mājvieta tāda pavisam vienkārša un prasta, salīdzinot ar Baracoa vai pat Havanu. Taču dzīvot, protams, var un nekāda katastrofa nav, viss atkarīgs no prasību līmeņa 😉 Kaimiņš – Karloss, gan biznesā, šķiet, ir ilgāk, mājas iekārtojums reāli sit pušu dažu labu mūsu Eiropas viesnīcas līmeni, katrā ziņā Frankfurtes viesnīcu noteikti. Kā sacīt – ja grib, tad var izgrozīties visos laikos un apstākļos! 🙂

Starp ceļotājiem ievilcies neliels saspīlējums, tāpēc pēc autoostas izlūkošanas, kur skatījām laikus, kad varam startētu uz Cienfuegos, pa pilsētu profilakses nolūkos izklīstam atsevišķos pāros. Tā nu paklaiņojam pa centru, sataisām bildes, uzduramies interesantam bufetes veida restorānam, kur var atrast pat kartupeļus (samērā reta parādība Kubā) un makaronus, ar diedelnieku suni. Pēc pusdienām turpinām klaiņošanu un fočēšanos.

Kļūdu izdarīju, kad devāmies torņa virzienā – pieklīst meitenīte, kura mēģina izprasīt naudiņu, ko nepārdomāti ari šai izsniedzu, kabatā sagramstītas sīknaudas formā. Pēc pāris soļiem jau esam krietna bariņa ielenkumā, kuri cits caur citu auro kaut ko, skaidrs, grib naudu… paglābjamies, kā pašiem šķiet, muzejā, kur bez visa kā cita var uzrāpties tornī. Tornis paver feinus skatu plašumus visos virzienos un uz brīdi piemirstam par diedelnieku uzbrukumu. Kad dodamies ārā no iestādes, turpat tas bars vien ir, nu ir uzradies vēl viens kekss, kurš provē ietirgot cigārus, ņemas dažādās valodās, beigās pat krieviski sāk ko vervelēt.

Vakarā aizstaigājam uz Casa de la Musica. Tur ietusējam pie galdiņa, dzeram alu, skatāmies dejas – visi atkal dejo uz 2. Paši ari ieprovējam kādu deju uzlaist, nekas gan prātīgs neizdodas – ar čībām pa bruģi ne pārāk veikli var izmanevrēt… Bet vispārējā noskaņa pozitīva, un vakars feins. Var novērot vietējo floru un faunu, ja tā var izteikties. Pasākumā salīdzinoši daudz policistu, redzami dažādi slāņi – kā jau katrā kultūrā, ir modes vergi – satērpušies kaut kādos krāšņos kankaros, ir netradicionāli orientētie – vismaz tā šķiet, redzot apģērba piegriezumu un kustību manieri (Kubā, cik dzirdēts, šī kustība tiek zināmā mērā represēta), tāpat var novērot kubietes, kuras iznākušas medībās, gan brīnums vai šitādas kādu var ari nomakšķerēt… lai gan – daudz ko nosaka alkohola daudzumus ;D Tad grupas uzstāšanās beidzas, sākas regetona disene un izlemjam finišēt…

Šī adrese – luksuss casai:

Un šitā – mazāk aprīkotā casa: