Labrīt!

Kādu brīdi atpakaļ notika pat akcijas, lai par sarkaniem padarītu vēl dažus datumus – 4.maiju, 24.decembri, 8.martu, pareizticīgo Ziemassvētkus un ko tik vēl ne. Vēlmes atkarībā no piederības konkrētai etniskai, reliģiskai vai citādai grupai bija un ir visdažādākās. Paralēli uzradās princips sarkanizēt nākamās darba dienas, gadījumā, ja konkrēts sarkanais datums iekrīt sestdienā vai svētdienā.

Teikšu atklāti – mans personīgais viedoklis ir, ka brīvdienu mums nebūt nav tik maz, lai par visu varīti liktu vēl klāt. Tomēr Īpaši jau neizprotu nākamo darba dienu sarkanizēšanu, jo, manuprāt,  galvenā svētku dienas būtība ir – ļaut nosvinēt attiecīgos svētkus bez stresa un skriešanas uz/no darba – sasniegta…

Tāpēc izlēmu izveikt salīdzinājumu par valstīm un brīvdienu skaitu. Avots gan visai prozaisks – gada grāmata, kur lielais pētniecības darbs jau tā kā padarīts, man laimīgi atlikusi tikai analītika 🙂 Sadalīju valstis grupās – mūsu Baltijas kaimiņvalstis, Eiropa un pārējās, jo jāatzīst, ka brīvdienas – no vienas puses ir lokāla padarīšana, tomēr, ņemot vērā to, ka lielākā daļa svētku ir reliģiska rakstura vai citu vēsturisku notikumu atblāzma, tad reģionālas iezīmes ir vērojamas ļoti izteikti. Turklāt, vismaz Latvijas gadījumā, daļa atzīmējamo dienu jau pēc definīcijas ir brīvdienas – piem., Mātes diena tiek svinēta maija 2. svētdienā, ari Vasarsvētki iekrīt pa svētdienām u.c.

Rezumējums – mēs esam reāli pa vidu, ne daudz, ne maz, bet vairāk tomēr uz mazo pusi. No šī varētu celties kājās, ņemt karogu un iet uz Saeimu, ja ne labākus ekonomiskos apstākļus pieprasīt, tad izmangot kadu papildus brīvdienu. Kāds gudrā galva varētu izsecināt – ei re, Vācija, Zviedrija – dikti daudz to brīvdienu, bet dzīves līmenis ui,ui ku augsts, bet Krievija, Baltkrievija – strādā, galvu nepaceļot, bet dzīves līmenis kāds nu ir, tāds ir…Tad nu, davai, izcepjam vēl kādas 10,15 brīvdienas, un ari dzīves līmenis drīz vien uzkāps atbilstošs 😀 Tāda neliela ironija, tomēr brīžiem tamlīdzīgi ekspertu slēdzieni mūsu valstī novērojami 😉

p.s. tabula iznāca patizla, bet… citreiz labošos 😀

nav tā, ka darāmo darbu saraksts būtu tukšs… taču nav ari tā, ka uzrotītām piedurknēm pa vienam vien darbi tiktu likvidēti/izdarīti. un tāpēc iekšā rosās tāds nemiera velniņš (vai enģelīts), tipa, nu – davai, davai – dari kaut ko… tad tā darīšana ari it kā notiek, bet dienas beigās sausais atlikums parāda, ka darbu saraksts īpaši īsāks nav kļuvis… kas tas ir – kaut kāda darbības imitācija, rosība pa tukšo… plānā galdiņa urbšana…?? nja, īsti forši un patīkami nav.

bet ko darīt?!?! pagaidām nekas labāks nav ienācis prātā, kā paņemt sevi aiz rokas un no saraksta pa vienam darbam ņemt un darīt… kaut kas līdzīgs, kad jālec aukstā ūdenī, jāiet potēties vai jāatsāk fiziskās nodarbības – vajag, bet neeeegribaas…

ko lai saka – SAŅEMĀS, SAŅEMĀS, jāņem ‘lāpsta’ un jāiet ‘rakt’!!!

Šī diena ir viena no vienmuļākām un neinteresantākajām. Izņemot pāris atsevišķus momentus. Pirmā lieta – kārtējā noņemšanās ar autobusiem. No rīta aizgājām uz auteni, tur atsūta atpakaļ, jāierodas stundu pirms starta. Tikmēr apmeklējam veikalu, iepērkam proviantu mūsu braucienam, kurš plānojas reāli garš – kādas stundas 17… pat ilgāk kā bija no Eiropas līdz Kubai atlidot…

Pēc tam seko izvākšanās un saimnieka apdāvināšana ar Rīgas skatu kartiņām un vēl kādiem niekiem. Antonio atceras, ka ‘Rīga’ esot bijuši pirmie mopēdi, kas parādījušies pēc revolūcijas. Iedāvinām šo to, vairāk gan sieviešu nieciņus, pavārei, tā savukārt iedāvina mums šokolādi – tīri garšīga turklāt. Acīmredzot, meitene kaut kā piepelnās ar šokolādes biznesu 😀

Izveicam ari neiztrūkstošo safotografēšanos un Antonio palūdz atsūtīt bildes pa epastu. Viņam pieejams epasts, kurš nav gluži katram kubietim. Turklāt lielākoties epasti ir vietēja rādiusa, respektīvi Kubas iekšienē darbojas, tāpēc bildi saņemt varēšot, bet atbildēt, visdrīzāk, ne. Vispār epasti un ari dažādi citādi ‘labumi’, kas mums liekas pašsaprotami, pieejami atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķām profesijām. Viena no tādām ir ārsti – Antonio māsa ir ārste, kura tajā brīdī atradās Venecuēlā, šķiet. Līdz ar to viņai ir dators, epasts, internets, iespēja iegādāties auto… nu tā…

Pirms aizbraukšanas gribam ko apēst, ieejam vienā no Antonio pieminētajiem restorāniem… nu, nebija slikti ka tā, jo bija interesanti, lai ari paēst ne pārāk izdevās. Ēdiens bija ne visai labs – makaronu salāti izskatījās no iepriekšējās dienas, labākajā gadījumā, vistas zupa – vairāk kā buljons, turklāt ne gluži vista peldēja tajā šķidrumā… 😀 tomēr vislielāko pārsteigumu radīja cena – 7.4 naudiņas, bet nevis CUC, bet CUP, citiem vārdiem, atstājām par četriem cilvēkiem ~50 santīmus… turklāt i tad vēl tur ietilpa dzeramnauda trīskārt pārsniedzot rēķinu 😀

Autenē ieradāmies, biļeti līdz Santiago de Cuba iegādājām, tā ka tik tālu problēmu nekādu. Vienīgais riska faktors – vai paspēsim Santiago de Cuba noķert busu pa tiešo uz Trinidadu jebšu būs jābrauc uz Camaguey. Antonio mums ir pat sarunājis casu iekš Camaguey, ja nu nepaspējam. Ja paspējam – iedod savus telefona kodus, lai uz viņa rēķina varam sazvanīt un pateikt, ka casu nevajag. Kubā publiskie telefoni, saskaņā ar Antonio, uz kapeikām nedarbojas, vajag ievadīt savu kodu – 12 cipari, lai no jebkurienes uz attiecīgā rēķina var zvanīties…

Autobusā nekā jauna – aukstums, video klipi… iebraucam Santiago de Cuba un līdz ar nagiem, bet ietrāpām Trinidadas autobusā. Tieši tāpat – līdz ar pēdējām minūtēm – izdodas sazvanīt Antonio, jo autoostas telefona aparāti tukši nestāv, visādi džondžiki grib ar savām žubēm aprunāties vai ko tādu, bet par laimi ne vienmēr beibes paceļ – vismaz tā varēja spriest no jaunekļa ģīmja, kurš darbināja aparātu pirms manis 😀

Pēdējais triks vēl iznāca, ka autoostā gandrīz palika soma, taču princips – pārbaudīt visas kabatas un bagāžas vienības noderēja, fakts tika konstatēts un ari soma atradās, tā ka visi laimīgi startējām uz Trinidadu. Adresi mums bija iedevis Antonio, tā ka mierīgi paļāvāmies uz ieteikuma principu, kurš līdz šim bija lieliski darbojies.

Bildes reāli maz, bet šī diena un liela daļa nākamās pagāja autobusā 😉

Labrīt!

Domāju reti kurš man nepiekritīs, aplūkojot tabulu par mūsu ministru automašīnām. Roze vēl var atrunāties – nu, zemkopības ministram ir pa reizei jāizbrauc pa laukiem, ar vēlētājiem tikties, reālās problēmas aplūkot un tā… bet vides ministram grūti argumentēt, kādēļ viņš pārvietojas ar džipu, kurš ‘apēd’ gandrīz 18 litrus uz simtu, un tajā pašā laikā aicina visus rūpēties par sakoptu vidi – vēl viens: ‘klausi manus vārdus, neskati darbus!’ 😀

Ministru autotransports

(tabula no: DB.LV)

No rīta gribam iepirkt biļetes autobusam, taču sākas jautrība. No sākuma saprotam, ka svētdienā biļetes rezervēt nevar, nu zināma loģika ir, tad pie tā ari paliekam. Jānāk no rīta vai ari stundu pirms autobusa. Tikmēr novēroju, ka publiskās vietās ir pilns ar mušām. Varbūt tas saistīts ar tīrīšanas režīmu, mušām, kā jebkuram insektam vai citai radībai, ja nav ko ēst, nav ko darīt… redz, pie Antonio varbūt tieši tāpēc nāk divas beibes, viena šrubī māju katru dienu, otra nodarbojas ar ēdiena gatavošanu. Jebšu ari tā ir zināma buržuāzijas atlieka vai ari koloniālisma paliekas. Tomēr sala ir samērā izolēta vienībai, lai ari komunistu režīms 😉

Šodien gribam garo ekskursiju uz ūdenskritumiem, runājam ar saimnieku, lai saspriež auto. Pēc kāda brīža saimnieks ir klāt, bet sarunājis auto, kurš uz ūdenskritumu gluži neaizvedīs – esot vareni lijis kalnos un ceļi gluži mīksti un neizbraucami. Nu neko… braucam uz Parku rezervātu.

Kad esam klāt, piedāvā divus variantus – vizināties jūras līcī ar laivu jebšu soļot kalnos, divu stundu attālumā ir kalna virsotne. Tā kā meitenes īpaši nav laimīgas par staigāšanu trīsdesmit grādos, tad paliekam pie laivas. Pēc kāda brīža nāk vīrs ar motoru pār plecu un dodamies uz laivu. Nepaiet ne 10 minūtes, kad motors patiešām iedarbojas un, prātīgi pukšķinot, dodamies ceļā.

Līcis krāšņs, apkārt lidinās daudz ērgļu, kurus amatieriskā manierē mēģinu dikti fotografēt 🙂 vienu brīdi pat ieraugu lidojošu zivju bariņu, kurš gan ir tik iespaidīgs un zibenīgs, ka vairāk par atvērtu muti nepaspēju nodemonstrēt, kur nu nofočēt 😀 Vēl iebraucam tādā kā attekā, kā kanālā, kura malās aug ļoti sakņaini krūmāji, kuros ieskatoties var ieraudzīt virkni dažādu kustoņu un citu mošķīšu, prevalē gan dažādu krāsu un formu krabjveidīgie.

Atgriežoties ieejam restorānā (vai viesnīcā, nu jau neatceros), lai piebremzētu pastaigas radīto izsalkumu. Pēc paskata sagaidām lielus ciparus ēdienkartē – liela ēka lieliem logiem, diezko krāšņa gan nav (bet Baracoa tāpat nekas ļoti krāšņs nav), galdiņi aristokrātiski, oficiantu formas tāpat… Tomēr izrādās cenas pat ļoti pieklājīgas – tā teikt pārsteigumu un kontrastu zeme 😉

Līdz vakariņām tiek finišēta pudele, savukārt pēc tam sākas lietus, turklāt spēcīgs… dienas aktivitāšu dēļ piezadzies ari nogurums, līdz ar to pat uz vakara pastaigu neizejam.

Nākamajā dienā pārvācamies uz casu. Esam gudrāki – uzreiz apskatāmies autobusu sarakstu, secinām, ka pirmdien (nākamajā dienā) no rīta varam braukt uz Camaguey. Pārējo dienas daļu veltām ekskursijai – izlemjam apmeklēt vienu no provinces un visas Kubas skaistākajām pludmalēm – Playa Maguana.

Tā kā taksi negribējām ņemt, gājām uz galveno laukumu sarunāt transportu. Uzradās tetovēts džeks, kurš bija ar mieru sagādāt. Izvērsās interesanta saruna – viens no mūsu ceļotājiem bija ar krietnu miesasbūvi, ko vietējie ik pa brīdim apbrīnoja, tā teikt, atlētisms ir cieņā visur 🙂 Tā kā tetovētais ari bija svaru cienītājs, tad apmainoties laipnībām, vietējais izteicās, ka trenēties jau varot, bet, redz, pārtika ir ne pārāk laba. Savukārt mēs nosecinājām, ka līdzekļi tetovēšanai pietiek, bet ēdamajam – ne 🙂 bet var jau būt, ka tetovēšanās izmaksas Kubā ir daudz zemākas?

Pa to laiku transports atrasts un mēs dodamies uz pludmali. Līdzi mums brauc vietējas šušārs, kurš atgādina kādu grauzēju… un attiecīgi ari uzvedās pa reizei, bet par to – vēlāk 🙂 Mašīna ir amīšu bobiks, kurā mūs sasēdina kravas kastē uz soliem. Pāri noklāj pārsegus – tipa, lai saule nekarsē. Vēlāk gan noskaidrojām, ka vietējiem (auto ar dzelteniem numuriem) tūristus pārvadāt ir aizliegts un var ieberzties krietnos sodos (vietējiem, tūristiem soda nav).

Ceļi galīgā tūtā – bedres, brīžiem seguma vispār nav, bet gar ceļmalām ik pa brīdim var redzēt, tik nez cik senus, dažādus propagandas uzrakstus – dažādus uzsaukumus par revolūcijas svarīgumu, par cieņu Fidelam, par darba nozīmīgumu utt. Nu, redzēts jau kaut kur, ne…? 🙂

Līdzīgi kā ar auto, ari pludmalē ‘grauzējs’ mūs ieved pa sānu taku. Jābrien cauri džungļiem, kur Aiks pastrādājis, koki sagāzti krustu šķērsu, turklāt pats Aiks tik pa jūru garām nogājis… bet nu beidzot izbrienam pludmalē, kas ir vienkārši ideāla – smiltis, jūra, saule… viss tukšs… Mūsu pavadonis par visu varīti grib pierunāt palikt turpat. Ēdamo atnesīšot, dzeramos ari, nu – pilns serviss. Mums gan vīrs sāk likties aizdomīgs un ejam tik uz priekšu līdz nonākam oficiālajā, ja tā var teikt, pludmalē – tur ir ari ķeblīši, fonā ir restorāniņš, kaut kādi vietējie, bet kopumā – patukšs.

Lai ari patukšs, daži vietējie tirgotāji tomēr uzrodas – kokosi, zivis. Pēcāk no ūdens izbrien zvejnieki ar svaigām zivīm – barakudas un kas tur vēl. Piedāvā turpat uzgatavot, tomēr tā kā meitenes uz zivīm skatās skeptiski, izlaižam piedāvājumu.

Kad atgriežamies, štukojam aizstaigāt uz Casa de Trova, ietusēt. Tā ari izdodas, tomēr nedaudz pavēlu – šie tur nemuzicē līdz rītam, līdz ar to tur bija ko redzēt apmēram pusstundu, pēc tam sākās disene. Uzdejojam ari salsu kādas divas dejas, nedaudz gan izceļamies – nu, nedejojam ari nekā baigi kruta, turklāt vietējie to dara uz 2, mēs uz 1. Kamēr dejojam, viens vīrs stāv blakus, blenž virsū, pēc dejas liels draugs, nāk runāt – rezumējums viņam labs – meitene baigi ok, džekam (man) vēl jāpraktizē 😀 nu, tā jau tas ari ir 😉

Kad sākās disene, mēs tur nedaudz paklīdām, viens aizgāja uzpīpēt, mēs tā kā palikām iekšā. Pēc brīža gāju ārā palūkot, kur kavējas pīpmanis, atradu spriežam ar vietējiem. Kamēr tur grozījāmies uzradās kaut kāds vecis, kurš par visu vari gribēja iesmērēt savu sievišķi, tik neatminu – vai sieva, vai māsa, vai vienkārši kaut kas 😀 Nu dikti jau slavēja, ka visādi laba un feina, ka nu tā būtu, būtu jau labi, bet, kā pie mums reizēm saka, tik daudz alkohola uz pasaules nav 😀 Tikmēr uzradās vēl viens personāžs, kurš izskatījās nedaudz citā pasaulē dzīvojošs, vietējie tādus saukā par loco, un deklarēja, ka suteners esot slikts cilvēks, ar ko nevajagot pīties… nu, to mēs bijām sapratuši ari paši 🙂

Pa to laiku ap meitenēm iekšā jau spietoja kaut kāds vietējais muzikants, gribēja ietirgot diskus. Deva klausīties no kasešu pleijera mūziku, lai ievērtējot. Paralēli štepselēja kaut kādu zaļu dziru, kas esot baigi labais kokteilis. Respektīvi – jautrības netrūkst! 😀

Pirms gājām uz Trovu, nedaudz iedzērām ar saimnieku, šis gan parasti tā nedarot, bet acīmredzot mūsu rums bija šim pa prātam, tāpēc neatteica. Papļāpājām par šo un to, kā viņiem tur lietas notiek. Nu, diezgan interesanti, saimnieks tāds dzīves filosofs nedaudz. Šim viedoklis, ka komunisms un sociālisms nav pats labākais risinājums, tāpēc interesējās kā pie mums – vai cilvēki laimīgāki, dzīvo labāk nekā pirms tam, pirms neatkarības… pats viņš domā, ka drīz varēt rasties jauna sistēma, kas būtu labākais no abām esošajām – sociālisma un kapitālisma, un lielas cerības liek uz Ķīnu. Nu, redzēs kā tad tur īsti būs 😉

Pastāstīja ari kā šiem ar nekustamo īpašumu, izrādās, nekustamo īpašumu brīvi tirgot nevar. Varbūt 2009.gadā atļaus tirgot ari brīvi, taču tas atkarīgs no Raula. Tomēr dzīvokļus un mājas var mainīt, tiesa gan, tikai pret līdzvērtīgu mītni. Ja tev piešķir kādu dzīvesvietu, tā no valsts jāizpērk – ir kāda vērtība, kuru pamazām atvelk no algas. Par mantojumu gan neatminu, bet šķiet, ka varēja atstāt saviem bērniem…

Nupat noskatījos Austrāliju – filmu… Pēc pirmās pusotras stundas šķita – sapratu, tagad tik sāksies… jo pirmā daļa filmai iznāca kā ievads, lai, kā saka, ‘set the scene and background’ otrajai daļai. Man pat likās, ka beigas būs vēl dramatiskākas, bet – pārāk varbūt neizteikšos tiem, kas nav redzējuši 😀

rezumējums – pozitīvs. Filma nav īsa, bet bija labi. Kolorīti parsonāži – bārmenis Aivens (tas pats, kurš vienā no desperado sērijām 😉 ), Dzinējs, Kidmena ari, bet vislabākais – mazais puika…

p.s. vajadzētu iet gulēt, bet pielipu Debesu valstībai. Nu ne gluži tai – filmai 🙂  bet tv3 atkal ir bardaks – nekā nevar pēc programmas strādāt, vajadzēja jau 23.10 beigties…

Gadījums necik neparasts – vazājoties pa pilsētu atradu piecīti… ko tur daudz – jāņem ciet, bet tajā brīdī tiešām apmulsu… nu, nav tā, ka katru dienu izdodas ko tādu atrast, līdz ar to zināmā mērā pārsteigums. tajā pašā brīdī atskrien domas – ko tagad tas, kurš šito pazaudēja, droši vien bēdājas… tad vēl ieskrēja, gan uz īsu brīdi, prātā doma – mozh slēptā kamera 😀 Pārāk daudz gan neiespringu – pacēlu.

Tad sākās nākamā dilemma – ko ar to papīrīti darīt… it kā saka – ja viegli nāk, tikpat viegli jāiet, respektīvi, vajadzētu ātru roku niekos notriekt. No otras puses ieslēdzas latvietis praktiskais – būtu labi kaut kā prātīgi iztērēt, vismaz kāds labums… tad no atmiņas dzīlēm izpeld multeņu seriāls ar donaldu pīlēm un bagāto pīli, kurai piederēja laimes kapeiciņa – varbūt šis ir mans laimīgais piecīts, no kura nevajag šķirties…

velns… variācijas tik dažādas, ka bail… acīmredzot, par daudz iespringstu, vai ne? 😀 bet nu pagaidām tā tas piecīts stāv, līdz sagaidīs savu ‘laimes stundu’ 😉

Rīts… kārtējo reizi pamostos ap 5iem… Ielienu dušā un tad jau ari laiks brokastīs. Brokastis blakus mājā, pa ceļam noķer saimniece – maksāju rēķinu. Šķiet, viņai radās iespaids, ka bija prātā aizmukt nemaksājot. Ar saimnieci vispār īpatnēji – iesākumā kontakts veidojās pavisam labs, bet tad kaut kas mainījās un šī tāda pūcīga vazājās, taču nevienā brīdī nevarētu teikt, ka būtu slikta attieksme vai kā citādi.

Šoferis uz autoostu tas pats žiguļu pavēlnieks, kas veda no lidostas. Spogulis iestellēts atpakaļ. Gan vīrs nenoturas un pa ceļam kaut ko ar roku pieriktē, to nu laikam nevajadzēja – uzreiz nobirst plastmasas tāds kā vāciņš! Bet spogulis tomēr saglabā savu izvietojumu un nekrīt zemē 😀 Toties atrakcijas sākas (jebšu turpinās), kad esam autoostā un gribam sadabūt čemodānus – bagāžnieks negrib vērties vaļā! Protams, – no problemo – vīram rokā jau instruments, uzrodas palīgi un, lai ari pavisam viegli nevedas, pēc kāda brīža bagāžnieks vaļā gan. Pa ceļam caurdurts viena čemodāna birkas gabaliņš, bet tas šoreiz ātrumam netraucē 😉

Busā auksts, bet tas jau bija prognozēts, līdzi ir džemperis un citi instrumenti cīņai pret aukstumu. Buss faktiski pilns, pārsvarā tūristi, daļa redzēti vakar Casa de Trova pasākumā. Brauciens aizņem veselas 5 stundas – pusi no lidojuma Frankfurte-Havana… tad gan vēl nezinājām, ka šīs 5 stundas tikai ziediņi :). Pa ceļam piestājam Guantanamo. Autoosta remontā, pat tualetē neļauj iet iekšā. Tikmēr secinu, ka ar runāšanu pārāk nevedas, daļēji jau pats slinkoju un necenšos, cik varētu… Braucienam turpinoties, aiz logiem paveras aizvien krāšņāki skati – kļūst aizvien kalnaināks un mežonīgāks. Braukšanas manieres interesantas, pa kalnu serpentīniem pie līkuma šoferis atmet pedāli, uzpīpina, paklausās un dod iekšā pagriezienā. Faktiski secinām, labi vien ir, ka palikām pie sabiedriskā transporta versijas nevis paši ar auto, ceļi diezgan bedraini, apdzīvoti ar visdažādākiem ceļotājiem, ieskaitot pajūgus, klaiņojošus dzīvniekus un vēl šo to, kā ari ceļu norādes nav bijusi prioritāte Kubas satiksmes ministrijai ;D

Iebraucam pilsētā un var redzēt, ka nesen bijis orkāns, šur tur redzami gruveši, kas pa lielākai daļai gan jau apvākti un nokopti. Kad izkāpjam – vhooo… nu reāli uz savas ādas var sajust, ka nesen bijis orkāns – vietējie cilvēki jau klaigādami stumdās gar autenes izeju ar plakātiem, piedāvādami taksi, casu un ko tik vēl ne… pirmajā brīdī pat iestājas apjukums – tiešām jāiet tur cauri??? Bet nu, ar laiku saņemamies un dodamies barā. Rezultātā sēžam divos bike-taxi, kuri ved mūs uz viesnīcu par 1cuc no cilvēka. Tālu gan ari nav jāved – kādi 500m, Baracoa ir pavisam neliela pilsētiņa… bet vispār cenu līmenis pavisam cits, to var saprast uzreiz no pieminētajiem plakātiem – casa par 10cuc!! Ir ko padomāt, secinām, ka esam Kubas Latgalē (lai piedod latgalieši, nekas ļauns nav domāts 🙂 ).

Kārtīgam kontrastam viesnīcas cenrādi orkāns nekā nav ietekmējis – jāmaksā 54cuc par nakti… bet nu – lēmumu nemainām un turpat ari paliekam. Istaba nekāda īpaša gan nav, bet nav ari traki. Pēc ievākšanās velkam uz pilsētu, šoreiz ar grāmata padusē meklējam savus apskates objektus. Gribējām nokļūt krastmalā, bet nogriežam nedaudz pa kreisi un soļojam pa guļamrajonu. Nepamet balto zvirbuļu sajūta, bet ‘varonīgi’ soļojam un veramies apkārt – te ir tā kubiešu dzīve un ikdiena…

Pēc kāda laika griežam atpakaļ un izstaigājam pašu centru – baznīcu ar paša Kolumba ekspedīcijas atstātu krustu altārī, šokolādes namu (jēziņ, mušu paradīze 😀 un šokolādes saldējums tā, ne pārāk, lai ari Baracoa ir slavena ar savu kakao), mols, kuru ari par Malecon dēvē 🙂 Atceļā izlemjam iegriezties Migela rekomendētajā kasā – atrodam adresi un, izrādās, neviens īrnieks tur pagaidām nedzīvo, pati māja baigi laba, tā ka sarunājam rīt pārvākties uz šejieni. Saimnieks Antonio tāds zolīds, runā angliski, franciski – inženieris, sieva gan slimnīcā, tāpēc šis nodarbojas ari ar viesnīcas biznesu viņas vietā.

Atgriežamies viesnīcā, paēdam pusdienas. Pēc tam vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu, un griežam atpakaļ. Safočējam viesnīcu un skatus no viesnīcas un vakariņas jau klāt. Skati, faktiski, ir vienīgā lieta, kuru dēļ ir vērts pabūt šajā viesnīcā, jo tie tiešām ir iespaidīgi, īpaši vakarā… Vakarā ņem un uzlīst viens no pirmajiem lietiem Kubā, līdz ar to vakarā ari nekur neklaiņojam un liekam gulēt.

Santiago de Cuba:

Baracoa:

labrīt!

beidzot esmu atrisinājis vienu no problēmām, kura laika gaitā radās vannas istabā. Nepadomājiet neko tādu, vienkārši ūdens spiediens vannas ūdenskrānā bija kļuvis kritiski vājš. Atrisinājums izrādījās pavisam triviāls – krāna pievienojuma vietās bija ievietoti filtriņi, kuri, savukārt, bija aizgājuši ciet. Tos nomainot, spiediens ir kā ‘piektā gadā’, neesmu provējis, bet, ja labi gribētu, varētu droši vien pa guļamistabas logu ārā trāpīt 😉

notikums visdrīzāk nav tik svarīgs pats par sevi, kā morāle šim stāstam. Vienai daļai problēmu ir pazīme, ka tās nenāk brēkdamas un neuzgāžas uz galvas ar lielu blīkšķi – lēnām, pamazām piezogas, zināma līdzība ar leģendāro vardes vai krupja izvārīšanu uz lēnas uguns… ja reiz pie ciankālija varot pamazām pieradināt savu organismu, tad ari pie ne tik letālām lietām – tāpat, ja tās nāk pamazām. Cilvēka dabā ir pielāgoties un samierināties ar pārmaiņā un jauniem, pieņemot tos kā normu, nevis reaģēt uzreiz aktīvi jau pašā sākumā, kā tas būtu, piemēram, ja krāns vienkārši pārstātu funkcionēt… Daļēji šajā procesā varbūt palīdz tā dēvētais ‘homo-sovieticus’ gēns – atrast visām situācijām paštaisītus risinājumus.

Tātad situācija bija šāda: ūdens spiediens dušai reizēm bija ciešams, reizēm pavisam vājš, bet ja aptina ap dušas pārslēdzēju aukliņu, tādejādi noturot to vajadzīgajā pozīcijā, tad dušoties varēja tīri ciešami. Agrāk aukliņā nebija jātin vispār, tad pa reizei, pēdējā laikā – visu laiku. Uzskatāmi redzamam pielāgošanās un kā normas pieņemšana. Tomēr labi, ka cilvēkam ir ‘uzinstalēts’ pacietības mērs. Tas reiz ir pilns un tad notiek rīcība. Manā gadījumā tika no namu pārvaldes sarunāti santehniķi, kuri 7 minūtēs atskrūvēja krānu, izņēma filtriņus, ielika blīves un pieskrūvēja krānu atpakaļ. Neliela raize gan man ir, ka noņemtie filtri tomēr gluži par velti tur nestāvēja un kādu krāna ‘iekšu’ aizsargfunkciju veica, taču nāks laiks un ari citas problēmas, ko risināt, vai ne? Ak jā, tagad naudiņu skaitīt ir varen aktuāli – izmaksāja tas viss 3 latus…

Labi, nav ko vairāk rakstīt, eju dušā ar normālu spiedienu! 😀