No rīta pēc brokastīm apspriedām ar saimnieku mūsu nākotnes plānus. Sākotnējais plāns bija noīrēt auto un tad vizināties tālā austrumu virzienā uz Baracoa. Ar saimnieka starpniecību noskaidrojām, ka auto īre maksā 60cuc dienā, turklāt minimālais termiņš ir trīs dienas. Paralēli – autobuss maksaj 15cuc no gabala, respektīvi tikpat cik auto viena diena. Autobuss gan jau 07:30, bet tas tomēr izklausās pieņemamāk. Otra lieta, bijām internetā noskatījuši viesnīcu Baracoa – Hotel el Castillo, iepriekš bijis Castillo de Deboruco, par to noskaidrojām, ka nakts maksā 54cuc par istabu (iekļaujot brokastis). Izklausījās padārgi, bet nolemjam, ka nodeva cietokšņa skatam jāmaksā un paliksim tur. (Tad vēl nezinājām, ka uz casās var nakšņot par 10-12cuciem 🙂 )

Šīs dienas plānus ari sabīdam uzreiz, gribam vēl vienu ‘nodevu’ – Karību pludmali. Saimnieks uzreiz ir ar mieru nākt uz pilsētu saspriest kādu šoferi, kurš mūs aizvedīs turp atpakaļ un pagaidīs uz vietas. Tanī brīdī vēl tā nebija izpētīts, bet izrādās šīs sarunāšanas vietējiem ir labs mehānisms kā piepelnīties, jo par starpniecību šiem ienākas kaut kādas komisijas maksiņas. Bet nu rezultātā tā ari ir, ejam uz pilsētu, saimnieks sameklē mums draiveru par 25cuc un braucam.

Auto, protams, žigulis. Bet neko – auto kalpojot godam jau 30 vai 40 gadus, un neesot ne vainas! Iekšējais tapsējums gan jau aizgājis nezināmus ceļus, ari rokturi tādi aprūsējuši, bet – uz priekšu iet un ko vairāk vajag 🙂 Pa ceļam ik pa brīdim pamanāmas zīmes ‘CONTROL’, pie tām šoferīts nomet ātrumu, paripinās, tad gāž tālāk. Tomēr pie vienas no ‘CONTROL’ iznāk apstāties, parādās vīriņš pelēcīgā formas tērpā un interesējas, kas, no kurienes, palūdz dokumentus, ari mūsējos. Mums gan visiem nav pases līdz taču diviem ir pases kopijas, tās, izrādās, der – mācība turpmākajam, ka līdzi jāvazā pases kopijas. Pēc kāda brītiņa viss ok, braucam tālāk.

Tālu gan uzreiz neaizbraucam – sāk palikt karsts, salonā parādās dūmi un džeks griež malā. ‘No problema’ drīz varēsim braukt tālāk, bet biki vajag paremontēt. Džeks saceļ gaisā sēdekļus, atver bagāžnieku – vadi pārkarsuši. Nedaudz parakājas zem kapota vēl šo to un ar otro piegājienu varētu viss būt gatavs. Atpakaļgaitā iestumjam un – auto tiešām rūc!

Pludmalē indiāņi uzreiz klāt – grib nezko jau ietirgot vai sarunāt, šoferis kaut ko ar šiem noregulē, un vīri nedaudz liekas mierā, pārdod mums tikai tiesības izmantot pludmales krēslus. Pludmale pati nu tā – nedaudz akmeņaina, ari dziļumā tikt pagrūti, klinšaina ari pati jūra. Tomēr saule lieliska un ūdens silts, ko tur gausties 🙂 Pēc brīža uzpeld vietējās, izprovē varbūt var mums ietirgot banānus, ananāsus un lietussargus. Pēc kāda brīža uzrodas ari zivju tirgoņi. Viens turklāt no jūras izbrien – tā interesanti, pie PET pudeles sakarinājis lomu, pats ar masku medī zem ūdens.

Pašā pludmalē, tāda sajūta, rit sava dzīve. Ja iebrauc kāds tūrists, tad ap to savērpjas mazs virpulītis, kamēr noskaidrojas, ko var, ko nevar notirgot. Tad atkal atslābums. Apkārt bizenē cūkas, kazas, protams, pa kādam sunim… vietējie savā starpā kaut ko dala, iet pavisam augstos toņos, tik nevar saprast ko. Līdz kautiņam nenonāk, nez, tā varbūt nav pieņemts, bet beigās viens vīrs nikni sprauslādams iemetas ūdenī dzesēties, ik pa brīdim tomēr veltot pa kādam epitetam saviem oponentiem krastā.

Bet biznesu grib uztaisīt pat no nekā – tas pats niknais vīriņš pa diviem lāgiem nāk un uzprasās, lai uzdāvinu šim cepuri savu. Pirmo reizi tēloju muļķi, otro reizi tomēr runājam, līdz atšujas tikai tad, kad iestāstu, ka šī man pašam dāvana… Par atpakaļ ceļu neko interesantu nepateikšu – ne kontroles, ne auto saplīsa.

Pēc brauciena esam atpakaļ, pusdienas ēdam pie saimniekiem. Mūs cienā ar tradicionālu ēdienu, kādu parasti ēd 31.decembrī – rīsi ar pupām, cūkas gaļu un vietējo dārzeni, kas saucas ‘juka’ (yucca vai yuca). http://en.wikipedia.org/wiki/Cassava. Dārzenis tiešām interesants un savdabīgs, bet man likās feins. Bieži to pasniedz ar ķiplokiem, tad ir vēl interesantāk.

Apskatot pilsētu, apstaigājam centru, vietējos aplūkošanas objektus. Pa ceļam piesitas viens vietējais gids, no kura pēc brītiņa atkratāmies. Nonākam pie Vaskesa balkona, no kura fočēt drīkst tikai par maksu, tāpēc visi to dara no blakus ielas. TIK labs skats no turienes gan nepaveras, bet ari nav ne vainas. Taupīgie latvieši, ne… 🙂 Vēl ielūkojamies ruma muzejā. Pie ieejas gan minstināmies iet vai ne, bet ieejam, daļēji, lai atbrīvotos no jau nākamā gida, kurš uzkūlies ar padomiem. Muzejs pats pavisam neliels un galvenais bonuss – degustācija 😀 Kā pārsteigums bija rumu dažādība Kubā, nenormāli daudz šķirnes, turklāt zem katra nosaukuma sastopami dažādu vecumu dzērieni, sākot no 3 līdz pat padsmit un vēl vairāk gadiem. Faktiski gandrīz katram reģionam pa savam rumam. Kontrastam – alus šķirnes izdevās sastapt tikai divas – Crystal un Bucanero 🙂

Kā izrādās, muzejs īsti nepalīdzēja – gids turpat vien ganās un gaida. Lai pavisam tiktu vaļā, dodamies paši savā virzienā par spīti gida komentāriem, ka ejam guļamrajonu virzienā. Pēc brīža griežam sānis, lai trāpītu mums vajadzīgās ielās. Pa ceļam provējam atrast saldējumu, kas neizdodas – iegrābjamies piena saldumā, Dulce leche – nu gotiņa, vienkārši izsakoties. Saldējums, starp citu, tur ir Nestle. Vietējie, šķiet neražo.

Interesanti bija iepirkties – veikals pēc pulksteņlaika šķita ciet esam, ari paraustot durvis, tomēr pēkšņi kāds puišelis atver durvis un aicina iekšā. Tā kā pa reizei jau bijām sastapušies ar pieslēgtām durvīm, lai taupītu kondicionieru jaudas, tad nelikās pārāk dīvaini. Ieejot tomēr secinājām, ka veikals slēgts, vismaz ir slēgšanas procesā. Visas meitenes skaitīja plauktus, radās iespaids, ka inventarizācijas turpat vai katru dienu. Nu, ja salīdzina, ka vienas 0.7 pudeles cena ir trešdaļa no vidējās mēnešalgas, tad droši vien kārdinājums ir reāls, lai kaut ko nostieptu. Tikpat stingri kontrolē ari klientus – pie izejas prasa uzrādīt čeku par pirkumiem, nedo dies kaut ko provēsi nostiept 😉

Vakariņas ēdām otrā mājā. Paspēju saplēst glāzi, bet tas, cerams, uz laimi! 🙂 Labi, ka glāze bija no blakus mājas, citādi saimniece tāda pikta jau visu otro dienu vazājas pretstatā pirmajai dienai, īsti gan nesapratu kāpēc… bet nu ko tur padarīsi.

Vakarā beidzot ejam izklaidēties, izbaudīt vakara uzdzīvi. Apmeklējam Casa de la Trova. Vietējais kultūras nams, kur katru vakaru notiek pasākumi. Šovakar dzied veču grupa, var redzēt, ka pieredze bagātīga, pa priekšu dejo ari divi veci tipiņi (nu, viens tips, viena tipe), bet visi izrāda lielu cieņu, acīmredzot vietējā dīva! Pēcāk jau panesas ari vispārēja dejošana, vietējie labprāt lūdz tūristes, otrādi gan īpaši nemanīju. Kas jāsaka gan – dejo gandrīz tikai salsu, turklāt uz divi, nevis uz viens kā pie mums pārsvarā ierasts. Nu tā tas vakars ari izgriezās. Pārāk ilgi gan netusējam, jo jau 07:30 jau starts uz Baracoa…

Queen šo gabalu ierakstījis 1975.gada albumā ‘A Night at the Opera’. Gabals ir dzirdēts jau sen (kāds brīnums, ne 🙂 ) un daudzkārt, bet tikai svētdien, kad Dons ar ‘kori’ to dziedāja Koru karos, tā pa īstam ieklausījos vārdos. Ieklausījos un secināju, ka tveru katru vārdu ar ļoti lielu interesi, iztēlei zīmējot ainas, kuras tiek izdziedātas…

Neparastā kontrastu krāsainība mūzikā un teatrāli saspīlētais stāsts tā aizrāva, ka gribēju papētīt, no kurienes šis gabals un kas ar to gribēts pateikt. Iespējams, ka ne viens vien šo taku izstaigājis jau pirms manis, taču atklāju interesantas lietas – vismaz sev interesantas.

Tātad gabals radīts (ierakstīts) 1975. gadā, vairāk kā 30 gadus atpakaļ, kad Fredijs piedāvājis sākotnējo tēmu grupai un producentam. Lai ari lielākā daļa albuma dziesmu tika radītas kopīgi studijā, šī dziesma ir gandrīz tikai Merkurija paša ‘roku darbs’… turklāt ari lielu daļu teksta, piemēram, pašu ievadu dzied viens pats – dzirdamais koris ir daudzreiz pārskaņots viens pats Fredijs, lai ari klipā (piem., zemāk) redzami visi dalībnieki kustinām muti! Interesanti, ne… 🙂

Vēl interesantāks ir jautājums – par ko šī dziesma ir? Patiesā atbilde netiek atklāta, pat ja to kāds zina. Faktiski grupas dalībnieki un tā laika apkārtējie darboņi, šķiet, zina gan, bet, aizbildinoties ar cieņu pret personīgo, ko autors ieliek mūzikā, neviens to neatklāj. Ir, protams, dažādas versijas, sākot no Merkurija paša psiholoģiskajām traumām vai Merkurija vēlmi šķirties no savas dzīvesbiedres Marijas Austinas (uz ko norādot frāzes ‘Mama Mia let me go’), jo tajā periodā parādījās pirmās attiecības ar vīriešiem, vai vienkārši – operas parodija ar teatrāliem efektiem, dramatisku mūziku un sižetu…

Lai vai kā ar sižetu un apslēpto jēgu un nozīmi, gabals spēcīgs un vēl aizvien interesants. Kaut nu katram māksliniekam izdotos radīt kaut vienu līdzīgu dziesmu. Pat ja uz pusi tik spēcīgu, būtu labi… 😉

p.s. ak jā, ir versija, ka gabals radīšanu ietekmējis 10cc ar savu Une Nuit A Paris (vai One Night In Paris), taču šo man neizdevās atrast un noklausīties.

p.p.s. šeit ari teksts, lai ir pie rokas 🙂

Is this the real life-
Is this just fantasy-
Caught in a landslide-
No escape from reality-
Open your eyes
Look up to the skies and see-
Im just a poor boy,i need no sympathy-
Because Im easy come,easy go,
A little high,little low,
Anyway the wind blows,doesnt really matter to me,
To me

Mama,just killed a man,
Put a gun against his head,
Pulled my trigger,now hes dead,
Mama,life had just begun,
But now Ive gone and thrown it all away-
Mama ooo,
Didnt mean to make you cry-
If Im not back again this time tomorrow-
Carry on,carry on,as if nothing really matters-

Too late,my time has come,
Sends shivers down my spine-
Bodys aching all the time,
Goodbye everybody-Ive got to go-
Gotta leave you all behind and face the truth-
Mama ooo- (any way the wind blows)
I dont want to die,
I sometimes wish Id never been born at all-

I see a little silhouetto of a man,
Scaramouche,scaramouche will you do the fandango-
Thunderbolt and lightning-very very frightening me-
Galileo,galileo,
Galileo galileo
Galileo figaro-magnifico-
But Im just a poor boy and nobody loves me-
Hes just a poor boy from a poor family-
Spare him his life from this monstrosity-
Easy come easy go-,will you let me go-
Bismillah! no-,we will not let you go-let him go-
Bismillah! we will not let you go-let him go
Bismillah! we will not let you go-let me go
Will not let you go-let me go
Will not let you go let me go
No,no,no,no,no,no,no-
Mama mia,mama mia,mama mia let me go-
Beelzebub has a devil put aside for me,for me,for me-

So you think you can stone me and spit in my eye-
So you think you can love me and leave me to die-
Oh baby-cant do this to me baby-
Just gotta get out-just gotta get right outta here-

Nothing really matters,
Anyone can see,
Nothing really matters-,nothing really matters to me,

Any way the wind blows….

Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂

Lai jebkura celtne būtu stabila – jābūt spēcīgiem un kvalitatīviem pamatiem. Tas tā kā būtu skaidrs… Tieši tāpat tas ir ar jebkuru lietu – katrai ir savi pamati, savas sienas, jumts, skurstenis, ja labpatīk… rotājumi un greznojumi baroka, jūgenda vai kādā citā stilā, par gaumi nestrīdas… bet, gluži kā vienā biezā grāmatā bija pieminēts milzis uz māla kājām – vēl viena norāde uz pamatu svarīgumu – tas viss (apkārtējais) ir tikai atvasinājums, ar mazu vērtību un īslaicīgs, ja nav uz kā balstīties.

Gluži tāpat, domāju, ir ar cilvēku. Gan fiziski, gan garīgi. Zinu, ka pastāv divas galējības: noniecināt fizisko – domai tik spēks, viss materiālais ir pīšļi un putekļi, kā ari antagonisms – nauda valda pasauli, varenāks (lasīt – labāks), kurš var vairāk nopirkt…Piekrītu par domas spēka vareno dabu, taču – mēs paši esam  matērija, no miesas un asinīm, tamdēļ būtu nepareizi ignorēt ķermenisko.

Reiz, deju nodarbības pašās beigās, kad jāveic stiepšanās, mēģinot stiepties kāju pirkstgalu virzienā, sajutu tinkšķi – ķermenis ir prāta instruments, darba rīks. Un kā par jebkuru instrumentu, ari par ķermeni nepieciešams rūpēties, lai tas būtu nevainojamā – ok, nebūsi utopisti – labā darba kārtībā, un netraucētu domai un prātam. Ar sliktu auto pat Šūmahers finišētu lielās masas vidū, vai ne? Tāpēc svarīgi ir rūpēties par sevi, attīstoties ne tikai garīgi, bet ari fiziski. Lai, tā teikt, fiziskais elements spēj ‘pavilkt’ garīgo elementu un neierobežo attīstību.

hm…  šķiet pienācīgs miegs ari ietilpst zem virsraksta – veselīgs dzīvesveids. mja, nāksies stūrēt uz gultas pusi, lai pats netrāpītu zem virsraksta – ‘deputāts’ (darbu daudzums apgriezti proporcionāls padarīto darbu daudzumam) 😉

Labrīt!

Izmēģināju padomu – notestēt savienojuma ātrumu ar Speedtest.net palīdzību… nu neko – baigi zolīdi:

tā ka paliekam pie vienkāršākajiem aizdomās turamajiem:
– kaste
– antivīruss
– un pievienoju vēl vienu: rūteris (šo gan var nočekot pavisam vienkārši, ‘jāiesprauž pa tiešo’ – lai ari cik tas divdomīgi izklausītos ;D bet nedaudz ir vajadzīgs laiks – slinkums IP adreses pičkāt iekšā un ārā…)

Parasti, ja kaut kas kaitina, reāli ir vismaz divas iespējas – piecelties un aiziet citur (gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē) vai piecelties un pārkārtot ‘plauktiņu’ tā, lai kaitinājums beidzas, vai ne…

man ir reāli situācija, kuru uzskatāmi demonstrē bilde:

Domāju, nepārsteigšu nevienu, secinot, ka pirmdien būs jau 1.decembris. Un šo svētdien ir pirmā advente – jāmeklē skujas un sveces. Lai ari izteikti ticīgs neesmu, tomēr kaut kā pirms-Ziemassvētku laiks asociējas ar pozitīvām sajūtām. Izņemot, protams, spiešanos veikalos un stresu par dāvanu sagādāšanu…

Bet varbūt kāds ir izcili apzinīgs un vai nu ignorē trako dāvanu bumu (kas tomēr ir zināmā mērā došanas kulta sakāpināti komercializēta izpausme), jebšu jau ap Jāņiem ir ticis galā ar dāvanu gādāšanas procesu? Ja tā palūkojas pagātnē, tad dāvanas, kuras gādātas jebšu iedomātas pavisam laicīgi, izrādās ari tās labākās un visvairāk prieka nesošās. Pretstatā tām, kuras pēdējā nedēļā izpārdošanas akcijā (vai tieši otrādi – paceltajās cenās) pagrābtas no plaukta…

…nu ko, ārā sniegs līdz ausīm, tāpēc varam turpināt, kur apstājāmies 🙂

Tātad, dodoties mājup no restorāniņa, pa ceļam uzduramies ADIDAS veikalam. Intereses pēc ieceļojam iekšā palūkoties – rezultātā tiekam pie jaunas somas (uz pusi lētāka kā pie mums), jo ikdienā tomēr kāda soma noder, apkārt vazājoties.

Vakariņas vairs nav tālu, un tā ari ir – ari vakariņās porcijas lielas un ēdamie daudz, sākot no ceptām banānu šķēlītēm (kartupeļu vietā), gaļas līdz augļiem un rīsiem un vēl šādiem tādiem labumiem. Saimniece jau sāk tīri vai apvainojusies izskatīties, redzot, ka mēs netiekam galā, bet tad rodas spoža doma paņemt visu pārpalikumu brokastīm. Sabāžam katliņā un iestumjam ledusskapī.

Tā kā ir jau pavēls, Santiago de Cuba saimniekam izdomājam zvanīt nākamajā dienā. Tusēt vairs nevelk, ir tomēr sagurums uzkrājies… tikmēr uzpļāpājam ar otrā stāva saimnieku par dzīvi, kurš izvilcis ruma pudelīti piedāvā ari mums piedalīties 🙂 Stāsti interesanti – agrāk daudz bijis krievisks. Sākot no auto, beidzot ar filmām un dažādām precēm. Savukārt tagad gandrīz tā pat iet uz ķīnisko pusi – acīmredzot komunistiskā draudzība dara savu. Runājot par automašīnām, padomju auto un vecie amerikāņi ir apmēram puse uz pusi. Jauni auto ari redzas, bet salīdzinoši pamaz. Tā kā autoparks kopumā vecs, tad remontēšana ir aktuāla lieta, turklāt – vecos amerikāņus remontēt esot pat vieglāk kā padomju, jo padomju rezerves daļas ir reāls deficīts. Nu, šeit ir reāla biznesa iespēja, ja kādam mūsu krastā ir lielā vairumā žiguļu, moskviču detaļas.

Savukārt ar biznesu nav nemaz tik vienkārši. Viss pa lielam pieder Fidelam. Izņēmums ir šīs legālās Casas Particularis – tūristiem izīrējamās istabas, Paladares – ģimenes restorāniņi (gan nevienā, šķiet, nebijām) un vēl šā tā, pieļauju ari suvenīru ražotāji nav valsts bizness. Ja ir vēlme veidot kopuzņēmumu, tad opcija ir atdot 51% Fidelam, viņš ari ieliek savu pirmo direktoru un tad vari biznesu ripināt 😉

Parastiem strādājošiem algas nesen ir atlaistas no valsts noteiktajiem standartiem, jo iepriekš pat ārzemnieks savā uzņēmumā nevarēja maksāt, cik izdomāja, biedrs Fidels jau bija noteicis, cik saņem sētnieks un cik – direktors. Bet maksā nu reāli maz – 20-30 CUC ir vidējā alga. Turklāt vislabāk apmaksātie, diezgan loģiski, ir polismeņi un naudas inkasatori, kuriem turklāt vēl dodot ari graudā – gaļu vai ko citu, kā nu kuru mēnesi. Attiecīgi ari noziedzība, īpaši nopietnā, ir samērā zemā līmenī. Sīkumi – kabatzagļi un tamlīdzīgi pasākumi, protams, var gadīties.

Salīdzinājumam ar algām – gaļas kilograms maksā 10 CUC, nu, iznāk 2kg mēnesī. Ziepes – 2-3 CUC. Daļa pārtikas un citu preču ir iepērkama par lētākām naudiņām, kas tiek dota no valsts pret taloniem. Katru mēnesi ir noteikts apjoms, ko var iegādāt atkarībā no cilvēku skaita ģimenē. Sortiments pa laikam mainās, bet pārsvarā – cukurs, kafija, vista, ari ziepes u.c. Līdz ar to daļa ģimeņu pat praktizē šo to no lētās talonu pārtikas, piemēra, kafiju paši nemaz nelieto, bet uzreiz notirgo sekundārajā tirgū jau par tirgus cenām.

Tā kā pārtika deficīts, tad ļoti strikta kontrole pār lauksaimniekiem, lai šie nesadomātu savu lopiņu kotletēs pārstrādāt. Izrādās, ja noķer šādā nodarbē, var iesēsties uz 10-30 gadiem. Salīdzinājuma – ja cilvēku nomušī, tad līdz 5 gadi… attiecīgi, tiklīdz kaut kas nedo’ die’s notiek ar tavu ragulopu, tad pirmā doma ir bizot pie polismeņa un vietējā veterināra, lai šie apliecina, ka lops kaut kā netīšām pats galus atdevis, nevis saimnieka iejaukšanās rezultātā! Savukārt nododot lopiņu kautuvē – šie zemniekam iemaksā ~12 CUC. Tobiš tirgū viens kg gaļas! Vispār traki… 🙂

Par valdību īpaši neviens runāt neatvēzējas (visizteiktāk ārpus galvaspilsētas – tur vispār neviens neko nesaka), tomēr saimnieks pastāsta, ka Rauls patīkot labāk, jo Fidels esot kā ar klapītēm bijis – tikai revolūcija, komunisms utt. Rauls tomēr jau ir atļāvis DVD, datorus, vietējie nu drīkst viesnīcā padzīvot.
Īsumā parunājām ari par armiju – tā šiem obligāta, standartā 2 gadi. Ja ir augstākā izglītība – 1 gads. Bet īpaši traki neesot. Agrāka termiņš bijis pat ilgāks (taču cik – nevaru salasīt, uzpilējis kāds piliens uz pierakstiem un izplūdis :D)

Parunājām ari par rumiem. Šie viņiem tur pilns ka mudž – dažādu nosaukumu, turklāt katram ir pēc izturēšanas pakāpes dažādas versijas no baltajiem līdz pat tumši tumšajiem. Salīdzinājumam – alus tikai 2 šķirnes novērojās 🙂 Tumšie pēc garšas vairāk jau savelk uz konjaku, bet – gaumes jautājums. Ari cenas neko – sākot no 3.80 CUC par 0.7 Havan Club līdz pat 75CUC par kādiem tumšajiem niknajiem. Esot pieejami ari dikti lētie, prasu – krutka, šis saka – tipa jā, bet, kas pats labākais – valsts ražojums, nevis kreisais! 😀

Tā nu šī diena pavadīta, jāliek uz ausi, lai nākamā rītā vēl nedaudz pašeptētos pa pilsētu un tad jau planētu prom uz otru galu.

p.s. šeit adrese, kurā dzīvojām – māja viena, bet Casas divas, divi saimnieki, kopā laikam 4 istabas (2vietīgas). jebkuru no šiem iesaku pilnīgi droši – lokācija ļoti ērta, saimnieki dikti feini, ko vairāk vajag. Nu labi, cena varbūt nav pati zemākā visā pilsētā, bet – visu nevar gribēt 😉

Tikai esot starp cilvēkiem var sajust, saprast, kas viņus interesē, par ko viņi domā un kā viņi domā. Reizēm pat dīvaini, cik ļoti dažādi tiek uztverti vieni un tie paši notikumi un lietas. Cik ļoti dažādas ir katra vēlmes, intereses, svarīgumi. Tomēr kopumā pamatiezīmes, šķiet, ir tik līdzīgas – katram ir vēlme, lai viņu ņem vērā, nevienam negribas sajusties liekam. Tas, droši vien ir normāli. Vai parasti. Vai pierasti… laikam viens no Maslova kunga apakšējiem slāņiem 🙂

Tādejādi gandrīz iznāk būt atkarīgam no citiem. Turklāt pa lielam tos citus ir baigi sarežģīti ietekmēt, īpaši attiecībā – lai es viņiem iepatiktos. Tad gandrīz ir jāmainās man, lai viņiem būtu pa prātam. Bet kāpēc lai es to darītu, ja man patīk būt tādam kāds es ‘ir’? Nu… – ja patīk. Ja nepatīk pašam, tad tā jau ir cita runa, jo iekšējā motivācija, manuprāt, ir pats labākais izmaiņām, pieņemot, ka dzīves jēga ir iet uz priekšu, attīstīties.

Savukārt tādā gadījumā svarīgi kļūst saprast, kas esmu tiešām es, kas – no citiem pieņemta ‘jābūtība’ …nu, ka labs ir tas un tas, savukārt slikts ir šis un tas tur… šeit laikam ir tikai viena recepte, ieklausīties pašam sevī, bet tas nav viegli. Reizēm tas ir kā ar atslēgām, kuras tumsā izvelc no kabatas un tad domā: „Šī ir īstā!”, tad izlem: „aha, ja reiz izvēlējos šo, tad īstenībā ir jāņem tā otra!”, un tā dažas reizes, līdz saputrojies galīgi un secini, ka slēdzenei vairs neder neviena, bet tad ar otro riņķi tomēr kāda izrādās īstā…

Tomēr šādām pārdomām ne vienmēr ir vieta un laiks ikdienas ritmā un kņadā. Ir tik feini ļaut, lai laiks un apkārtējie, skrien, rauj līdzi, tad nav tik sarežģīti. Tev pasaka priekšā, kas šodien ir svarīgs un ir jāizdara, kas svarīgs būs rīta un – dzīve sakārtota, pašam īpaši nepiepūloties. Turklāt slinkums cilvēkam ir TIK raksturīgs, ka vai nu. Un tas esot viens no progresa dzinuļiem… reizēm es mēģinu pastrīdēties, ka, manuprāt, progresu vairāk dzen cita tikpat cilvēcīga lieta – ziņkārība… lūk, paprovēšu šitā, kas tagad notiks… bet tagad, davai, šitā… oo… skaidrs, tā nevajag, bet tad labāk šādi… jo slinkums ir slinkums ari domāt un kustināt sevi izmaiņu virzienā.

Morāle? Hm… Neesmu baigais moralizētājs, bet ja nu tiešām nepieciešams – reizēm piestāt, padomāt, kas tiešām ir būtiski un svarīgi katram pašam. Un ka ar citiem ir kā ar bitēm, un turklāt tādām, kas medu lielākoties vāc tikai sev 😉

Vakar biju izdevies Rīgas pilsētā starojošos objektus pavērot. Tā kā nedaudz vēlāk kā plānots ierados Rīgā no – kā tagad reizēm izsakās – perifērijas, tad iznāca konstatēt faktu, ka ar mūsu valsti iet uz labo pusi! Nu, es domāju izšķērdības mazināšanas un darba efektivitātes plāksnē. Respektīvi – pa ausu galam jau biju dzirdējis un tā ari ir – plkst. 23.00 praktiski visi objekti beidz savu aktīvo darbību. Ja ugunskuri Jēkaba laukumā vēl nav izdeguši, tad gluži ar ūdeni gan netiek aplaistīti, bet kur lukturi, tur gan viss pa tumšo.

Kāpēc iet uz labo pusi, kāds romantiski noskaņots vai darbos līdz vakaram aizņemts cilvēks varētu kurnēt – par ko gan lai gaismu spēles nevarētu vērot vismaz līdz pusnaktij, ja ne visu nakti? Bet loģika taču dzelžaina – tā kā pašiem savas elektrojaudas īsti nepietiek, tad neņemot vērā to, ka naktī elektroenerģija vislētākā, taču tomēr – ietaupīts paliek ietaupīts! Turklāt nav nevienam jāmaksā naudiņa par agregātu uzmanīšanu, pogu pārslēgšanu vai ko tādu. Polismeņi gan tur sēž visu nakti klāt, bet tas ari labi – lai neaizstiepj kādu prožektoru saproties.

Pie tā visa ir ari netiešie labumi – ļaudis nebūs vilināti ārpus normālām stundām pa ielām blandīties, tātad, domājams, ies laicīgāk gulēt. Kas savukārt noved pie labāka miega, neaizgulēšanās un tādejādi daudz produktīvāka darba nākamajās dienās. Tā ka viss ir smalki pārdomāts un tikai un vienīgi mūsu pašu labā! 😉

Un kā domājat jūs? 🙂