vakardienas desmit minūtes.

Aiz loga balti apmākušās debesis… fonā skan ‘skaņu trase’ no Thomas Crown Affair, Sting – Windmills Of Your Mind… telpa pielijusi ar dzeltenīgi siltu gaismu, radot pavisam mierīgu atmosfēru. Būtu uz galda mandarīni teiktu – džeki, tūlīt būs Ziemassvētki!

Nu ko, tad tik jāsadabū mandarīni, Ziemassvētki atnāks paši. Turklāt – drīz! 😉

Rīts iesākās agri, tā vismaz saka Luiss, 8.30 apciemojot mūs pie brokastu galda. Brokastīs pasniedz ceptu olu, augļus, tēju, karstu pienu un kafiju, grauzdētas maizītes un marmelādi. Kad esam finišējuši brokasti, nedaudz iztaujājam Luisu un startējam uz pilsētu. Dienas plānā ietilpst atrast čibas staigāšanai, jo vienai ceļotājai karstuma dēļ esošās čabatas ir noberzušas kājas, pēc tam uz pludmali – kā nekā no Latvijas septembra izrāvušies, gribam iekosties karstajā saules ‘pīrāgā’ tā pa krietno 🙂 Pēcākam plāni vēl nav sastādīti, bet pa lielam droši vien mērķēsim uz pilsētu.

Veikalu mums izstāsta, atrodam viegli. Tur neliels pārsteigums (bet ne pēdējais). Veikalā iekšā ar somām nelaiž, gan jau ir dibināts iemesls, līdz ar to ejam uz maiņām. Ieejot iekšā – še tev tukšie Kubas plaukti – reāls JYSK… veikals divos stāvos, pilns ar plauktiem un mantām. Ari ar cilvēkiem – tas nozīmē, ka kubiešiem baksītis ir, vismaz daļai. Tomēr vajadzīgo garderobes gabalu neatrodam, bet izrādās nav slikti, jo uzduramies vienai bodītei tālāk, kurā par pāris cuciem atrodas vajadzīgais apavu gabals.

Tālāk uz pludmali. Sekojot norādījumiem, ierāpjamies sarkanā divstāvīgā tūristu busā un braucam. Par biletu jāmaksā 5cuc, bet tas uz visu dienu. Šeit, šķiet, mūs piešņāca, jo baksīti savāca kā par 2 biļetēm, bet uz rokas izsniedza vienu, kaut ko murmulējot, ka meitenēm par brīvu. Lai nu kā, bet kontrole mūs neapciemoja, ari pārējos busos rāpāmies iekšā vicinot to pašu vienu biļeti, tā ka neviens nesagribēja pārbaudīt kas tur īsti un kā.

Konkrētais autobuss tomēr izrādās neīstais – tikai pilsētas skatiem, bet, nedaudz parunājot ar pavadoni, tiekam pie skaidrības, ka mums jābrauc, no kurienes braucām, un jānomedī cits autobuss, kas ari veiksmīgi izdodas. Tikmēr īstais autobuss (pareizāk droši vien – šoferis) izlēmis ķert uz kontrastiem, jo kondicionieri iebliezis uz maximāliem apgriezieniem, tā ka drīz jāsāk domāt vai šitais brauciens nebeigsies ar iesnām…

Nonākot jūras malā.. velns, tā ir, pieradis te pie mūsu puses mazajiem ūdeņem – tas taču ir OKEĀNS :D. Nu, tātad – nonākot okeāna malā, aiz priekiem īpaši nepiedomājam, ka vajadzēs braukt no pludmales atpakaļ, un, nepaskatot autobusu sarakstu, iesprūkam pludmalē. Pludmale, protams, ekselenta – baltas smiltis, saule, tirkīzs ūdens vietā… feini… vienīgi – sāļš gan, ja ietrāpa acī, tad ir krietni jāpaciešas līdz dabon atkal tīru, bet toties tur virs ūdens diezgan stabili, tā ka varu tēlot jūras zvaigzni cik uziet 😀 Okeāna (mm… skan baigi smalki, ne?:) ) malā, kā jau rekomendēts, ieziežamies ar nikno krēmu, kurš (apsteidzot notikumus) izrādās, manā skatījumā, tomēr mazliet par niknu – nosargāja ādu ne tikai no apdegumiem, bet ari no iedeguma 😀

No pludmales startējam pārāk vēlu – tikai, kad sagribas ēst. Pirmītējās steigas dēļ nākas pusstundu nonīkt pie pieturas, gaidot autobusu. Tikmēr kurkstošais vēders paspēj iedzīt tuvējā veikalā pēc cepumiem, lai vismaz kas, ko uz zoba uzkrāmēt. Turklāt ari veikalā kondiška uz visaukstāko…

Atgriezušie pilsētā, izlemjam pieņemt Luisa rekomendāciju un apmeklēt ķīniešu restorānu – La Flor de Lotus, tipa Lotusa zieds. Bliežam uz iepriekšējā dienā atklāto Ķiniešu kvartālu, kurš izrādās sastāvam no vienas pusotras ielas. Laikam esam ietrāpījuši klusajā stundā, jo pēkšņi no visām ēstuvēm iznesas ārā pa kādam iekšā rāvējam, vicina savas ēdienkartes, viens pat – kājām gaisā (nu, ēdienkarte, ne pats), bet tā kā neredzam īsto nosaukumu, atgaiņājamies, uz beigām jau agresīvi, un tiekam cauri šķībajam kvartālam. Tālāk nedaudz pamaldoties pa ielām, izmēģinot dažādus padomdevējus, izdodas atrast īsto iestādījumu, kurš izrādās esam patiešām glauns un labs. Pat ar dzīvo mūziku 😉

Ēdienkarte gan tikai spāniski, bet viesmīlis prot angliski, līdz ar to tiekam pie saviem čikāniem, jūras veltēm un visādiem citādiem ēdamiem. Kad atnes – jēziņ… porcijas milzīgas, tomēr neko – atvēzējamies un ķeramies klāt. Visu laikam noapaļot neizdodas, bet cenšamies no sirds, jo ir patiešām garšīgi. Turklāt piemetas dzīvais ģitārists, kurš piedāvājas nodziedāt jebko. Tā kā pasprūk vārds Guantanamera (izrādās, dziesma par meiteni no Guantanamo, kura lepna būdama atšuvusi dziesmas autoru par spīti viesiem viņa komplimentiem:) ), tad džeks ari bliež vaļā, turklāt tīri feini, daudz feināk kā lielākā daļa no viena mūsu ‘dari ar ziemeļzvaigzni’ dalībniekiem. Kad pametam iestādījumu, saprotam, ka būs ziepes – pēc paris stundām ir vakariņas, bet vēders iet TĀ pa priekšu, ka varētu neēst pat līdz brokastīm…

Par vakariņām un sarunām ar saimniekiem – nākamreiz… toties – daži bildīši, ko uz kāro actiņu paskatīt 🙂

Galvenais ir attieksme… redz, varētu cilvēks justies pietiekami štruntīgi, šitādā stundā te sēžot (šobrīd pulkstens rāda 3:05 naktī) un bakstot ciparus, ekseļus un vēl nez ko. Bet tajā pašā laikā fonā iet viena smieklīga filma – saucas ‘Ze Film’, laikam franču ‘vārījums’ (links uz imdb), pirms tam noskatījos TV Total (PRO7), un vēl šo to… tas viss kopā ar zaļo tēju uztur patīkami feinu, atļaušos teikt, fīlingu – kas, manuprāt, ari ir šajā dzīvē galvenais!

Citiem vārdiem – lai fīlings ar jums! 😉

Braucu kā nereti pa šoseju, īpaši nesteidzos, saule jau kādu brīdi nozudusi aiz horizonta, pametot apkārtni tumsas varā (gan labi, ka tikai līdz rītam :)), līdz pēkšņi viens no pretimbraucošajiem auto pāršķeļ tumsu ne tikai ar saviem gaismu lukturiem, bet ari ar griezīgu skaņas signālu un zilām bākugunīm uz jumta – ceļu policija!! Biju no tiesas izbrīnīts, jo ātrums, lai ari nebija 90km/h, bet bija ari zem maģiskās +20km/h atzīmes… Nu, neko, rezultātā viena dzeltena lapiņa ar tzīmi – sods 5 LVL.

Gadījums kā tāds ir interesants, taču kam negadās. Tomēr šeit rakstu tamdēļ, ka nepagāja ne 5dienas, kad notikumi atkārtojas tieši tāpat – atkal ātrums nedaudz virs 100 un lapiņa par 5 LVL. 🙂

Secinājums viens, vai nu policija būtu izlēmusi striktāk kontrolēt ātruma pārsniedzējus, vai nu ir vēlme palielināt iekasējamās soda naudiņas. Līdz šim gandrīz atklātā tekstā bija deklarēts – ja nav virs +20 (respektīvi, sods 5 LVL un bez soda punktiem), tad tādas sīkās zivtiņas nevienu neinteresēja.

Nu ko – būsim ņemt vērā. Turklāt, izveicot nelielas matemātiskas darbības, var secināt, ka bieži vien, braucot uz 100 nevis, piem., 110, ietaupītais laiks ir tikai pāris minūtes. Kuras var izmaksāt piecus latus + vēl 20 minūtes protokola sastādīšanai…

Pēc virsraksta kāds varētu nospriest, ka runa būs atkal par maximveidīgo uzņēmumu iespiešanos mūsmāju tirgos vai kur citur. Taču nē – šorīt vizinoties auto pa Siguldas šoseju nācās secināt, ka blakus SWH ‘vilnim’, gandrīz uz katru nākamo frekvenci bija pa kādam diktoram leišu mēlē. Droši vien pie vainas dzestri skaidrais laiks, kurš motivē FM frekvences izplesties tālu, jo tālu… Nez kur tie mūsu robežsargi skatās.. Lai gan – ir taču Šengena, ne? 😉

Tātad – rīts. Brokastis, kā jau teicu, no veikala desumaizes un siera maizes, tālāk čekojamies ārā un laižam uz lidostu. Izrādās – Frankfurtes lidostā jāzina īstais termināls, tā kā šie tur ne viens vien. Par laimi šoperīts pieredzējis un zina no galvas, kura aviokompānija no kura termināļa lido. Pa ceļam biju izdomājis lidostā pa lēto iegādāt fotofiltru un mp3 pleijeri priekš pēdējā brīža spāņu valodas sagrābstīšanas. Tomēr nācās vilties – mp3 pleijeri tikai tādi, kas manu kartiņu nesaprot, savukārt filtru nav vispār. Var vienīgi iepirkt veselu fotoaparātu, bet tas šoreiz nav īsti aktuāli 🙂 aa, nu jā – ko atradu vērtīgu, bija guļamais U spilvens. Pēc tam, kā izrādījās, tīri noderīgs un ērts 😉 kas vēl tāds iekrita acīs – bija pilns ar elektro pārveidotājiem. Tā ka, ja šitajā krastā neizdodas ko tādu atrast, nav liela bēda, pilna lidosta ar tiem štuciņiem (gan nav tā, ka dikti pa lēto) 🙂

Nu tad tā, sakāpjam iekšā un laižam prom. Nekā neparasta, paceļamies un braucam… Pilots prognozē, ka dalidosim par stundu ātrāk kā paredzēts – nevajadzēs 11h, pietikšot ar 10h. Tā nekas, ne? Lai gan, ja ir diennakts braukta līdz Prāgai, tad desmit stundas nekas mega nemaz nav 🙂 Ir ari pozitīvā puse – 2x dod ēst, siltais gan 1x, bet nav jau ari restorāns, tomēr. Tā kā pieejami ar grādīgie (gan par maksu), tad tauta pamazām atdzīvojas – sāk tusēt apkārt, blenž pa logiem (ka nu tur baigi būtu kas redzams), veido savus mazos bariņus, kaut ko pļāpā.

Uz lidojuma otro pusi izlemju ietestēt WC. Tā kā līdz tam lidot bija gadījies tikai īsos gabalus, tad nebiju palūkojis iekšpusē. Nu, tā – diezgan racionāli viss un samērā ērti. Bet, vot, tas gan ir taisnība – sēžot uz poda ūdeni raut nevajag! Īpaši jau džekiem! Ja nu vienīgi nav kādi kompleksi vai kas tāds 😀 tiem, kas nezina – ūdens īsti nekāds neraujas, bet ar tipa vakuuma principu viss tiek dabūts no tās ierīces prom.

Pašā lidmašīnā izklaidēties var normāli – rāda kino, var klausīties kādi pieci kanāli dažādu mūziku, sākot no Mocarta, beidzot ar 50 Cent, vai kā viņu tur… ko varu pakomentēt, ir vērts paķert līdzi austiņas, ko iespraust krēslā, citādi – var iegādāt par kādi 3eur turpat uz vietas. (varu pačukstēt, ka atpakaļceļā – deva par velti :)) Uz ekrāna filmu starplaikos demonstrē lidojuma grafiku, var redzēt, ka laižam faktiski pāri uz Ameriku, tad nosacīti gar krastu uz leju. Nu jā, kad beidzot ir ko redzēt, tad nav slikta tomēr vieta pie loga, tā ka ir vērts mēģināt sarunāt pie check-in tantēm vai onkuļiem.

Lidosta. Nu jā… iesākumā – uzraksti ir ari angliski. Labi ka tā, citādi jau pamazām pārņem tāda sirreāla sajūta – džekiņ, tūlīt viss būs spāniski, ko ta darīs, vai vispār varēs kaut ko saprast… nu, nekas, nav laika sirreāloties, priekšā pasu kontrole. Tantuks paveras tādu aci – nu, nu, ko tad tev te vajag. Paskatās pasi, vīzu, noriktē, lai nostājos pie lodziņa un – nofočē ar webkamu. Neko teikt, diezgan moderni – bilde uzreiz datorē iekšā un gatavs. Pēc tam palaiž – ej, staigā, esi pieskaitīts 🙂

Tālāk dikti feina lieta pirms čemodānu lentas sēž ārstu komisija. Nu točna – trīs dakteri (nu, labi, precīzāk viens dakters un divas beibes. Mozh medmāsiņas :D) ik pa brīdim kādu no straumes izķeksē ārā un kaut ko apskatās. Čemodānu lente it kā nekāda dīvaina nava, tikai tas, ka turpat jau džeki sāk kūpināt. Laikam nedaudz normas atšķirīgas, neviens īpaši par dūmošanu neiespringst. Kad nu viss cauri, ejam mainīt naudu. Kurss ok – 1 cuc iznāk kādi 0.55 lvl. Par taksi gan mums noplēš normālu kāpostu – 30 cuc līdz centram. Laikam var aizbraukt uz pusi lētāk, jo pēc tam atpakaļceļā mums ir taksis par 20cuc. Nu neko, visu jau ar uzreiz nevar, turklāt, lai kaulētos vajag tekošāk spāniski runāt 😉

Piebraucam pie mājas. Saimnieks mūs gaidījis vēlāk, vēl pucē istabas, bet nekur nesteidzamies, tā ka varam papļāpāt. Pats saimnieks – Luiss tāds tīri feins kekss, labi runā angliski, krekls gan ar labu pleķi, bet tas ātrumu nemazina 🙂 Iesākumā mums apstāsta kas un kā – iesaka pāris vietas, kur paēst, ko paskatīt pilsētā, kur naudu samainīt, kur internetu atrast, vēl šo to, iedāvina cigāru un ūdens bačoku, jo no krāna dzert nerekomendē. Atstiepj tēju un pļāpājam tālāk. Izrādās Luiss pa lielam ir interjera dizainers, lai gan mācījies ir farmāciju – normāli, plaša profila speciālists. Tagad pārtiek no casas biznesa. Brīdina mūs nepirkt uz ielas ne cigārus, ne rumu.

Tamēr jau sakārtotas istabas, izkrāmējam mantas un izlemjam iet pastaigāt. Aizvelkamies uzēst ieteiktajā vietā – Caffe Neruda. Tīri normāli, ēdienkarte līdzīga kā pie mums – vista, cūka, liellops, bet daudz jūras zvēru, sākot no zivīm līdz garnelēm un citām tamlīdzīgām izvirtībām. Izcenojums, nu nav nekāds baigi lētais, apmēram kā pie mums. No 7-10 cuc, kas ir ap 4-6 lvl no ģīmīša.

Pēc ēšanas pa Maleconu (tipa krasta iela) aizklīstam līdz centram, pastaigājam pa Prado, Centrālo parku, pamazām gan jau metas tumšs un velkam atpakaļ, šonakt kaut kā uz nakts dzīves baudīšanu nesasparojamies, lidojums tomēr ir kādu pēdiņu uzlicis, ari laika zonu maiņa nav bez sekām. Pa ceļam atradām China town, bet iekšā interese nebija iet. Gan jau – rīt. Pa ceļam var novērot, ka kubieši pārsvarā sēž uz saviem lieveņiem vai pie logiem, blenž riņķī, pļāpā vai klusē. Daudzi spēlē domino, laikam nacionālais sporta veids…

Nu ko, ari šis ceļojums, gluži kā daudzi citi, iesākas Rīgas lidostā. Čemodāns nav pārkrāmēts virs normas, tas priecē, laiks ari nav pārāk daudz lidostā jānosit, tas ari nav slikti. Līdz ar to izlidojums no Rīgas sākas raiti un bez ķimerēšanās. Viļņā no laižamies tikpat veikli. Tur gan jāuzgaida kādas pāris stundas, kas priekš Viļņas lidostas izklaides iespējām ir reāli par daudz. Galvenā izklaide, faktiski, sastāvēja no meklēšanas kā iečekoties uz tranzīta lidojumu, pa ceļam ari paspaidot pogas tranzīta čekin stendā, un nelielas uzēšanas vietējā kafūzī, kur viesmīļi vēl bija pa pusei aizmiguši. Iečekoties vēlreiz nebija vajadzīgs un lidojums uz Frankfurti beidzot turpinājās.

Frankfurtē nedaudz sajutām pasaules transporta elpu – lidostā ik pa pāris minūtēm paceļas vai nolaižas pa lidmašīnai, tauta ka biezs, ari platības milzīgas. Bet nekas pārāk sarežģīts it kā nav un līdz takšiem tiekam veikli. Par viesnīcas adresi gan taksists nav dzirdējis, bet nodemonstrē, ka esam ielidojuši modernā valstī – saštepselē savā GPS aparātā koordinātas un aizvizina bez lielākām problēmām. Noplēš, manuprāt, pat mazāk nekā mūsu taksisti no lidostas līdz centram vedot, turklāt jābrauc bija ilgāk 🙂

No viesnīcas dodamies uz centru. Ir gan svētdiena, bet apskatīt lietas un vietas jau var ari brīvdienā. Un tā ari ir – gan Hauptbahnhofs, gan debesskrāpji, gan Eiro māja, gan sexshopi 🙂 jā, jā, šiem tur uz gandrīz galvenās ielas veseli divi gabali – tādi divstāvīgi, ar vitrīnām un visu pārējo kā veikalam pienākas 😀

Runājot par pašu pilsētu – tā nekas, tīri glīta. Vismaz centrs. Līdz nomalēm jau netikām. Pirmā lieta, protams, bija paēst, klīdām pa centrālo ieliņu, līdz fast-foodu starpā acī iekrita (ne jau burtiski, protams) iestādījums ar nosaukumu KAKADU. Nosaukums atbilst iestādījuma garam – Austrālijas restorāniņš. Interjerā dažas ceļa zīmes no mazākā kontinenta, apkalpojošais personāls – indieši (tas gan varbūt nav īpaši autentiski) un – kā nu bez ēdienkartes! Ēdieni no ķengura, emu, krokodila, puskilograma burgeri un vēl dažādi izēdieni. Indietis mūs saintriģē ar super-truper gaļas plati uz 2 personām, kura sastāv no emu, krokodila, ķengura un folijā cepināta kartupeļa ar krējuma mērci vidū… mjaaa… nu garšīgi bez gala. Ja kādam interesē, tad par tām gaļām – krokodils ir apmēram vista ar zivs piegaršu, ķengurs tāds cīpslaināks (nu  skraida jau ar apkārt, vismaz dzīves laikā, diezgan cītīgi) liellops ar specifisku piegaršu, emu – nu vista gluži nav, lai ari putns, drīzāk pat uz cūku vai ko tādu…

Pēc tādas kaloriju uzņemšanas izlēmām vēl pavazāties. Rezultātā pa lielam apskatījām dažas ielas, uzrāpāmies tā dēvētajā Main Tower, par kuru iesākumā aplami noturējām televīzijas torni 🙂 bet nekas, viena vāciete ierādīja, uz kuru pusi pareizāk jāmērķē.

Atpakaļceļā stacijā iepērkamies brokastīm, ieslēdzies bija latvietis praktiskais – neies jau par 9eur ēst brokasti viesnīcā, ja var par 9eur uz diviem iepirkt paiciņu un pieēsties tāpat 🙂 Latvietis praktiskais mūs nepamet ari uz perona, kad vizināmies atpakaļ uz savu viesnīcu – kaut kā, bet iztiekam bez biļetēm, par cik jābrauc tik 4 pieturas… ā, turklāt vēl vilciens apstājas lidostas pieturā, izrādās tālāk nebrauc, tad samērā amizanti atradām citu, bet galā tikām veiksmīgi.

Rezumējums šai dienai… nu, Frankfurte šķita tāda tīri feina pilsēta, tīra, ar izteiksmīgiem debesskrāpju akcentiem, ar ļoti dažādiem cilvēkiem – pastaigājot vien varēja saklausīt kādas 5 dažādas valodas, ieraudzīt pilnīgi dažādu kultūru piesitienus apģērbos, matu sakārtojumos un acu skatienos. Kosmopolītiska pilsēta. Pieļauju – nodeva lidostai…

p.s. ja uzkliko uz bildes 1x, tad atveras jauns lodziņš, kurā ir vēl kāds sīkāks komentārs (ja man nav bijis slinkums vai ir bijis ko pierakstīt)

p.p.s un ja vēlreiz uzkliko, tad būs lielajā izpildījumā – netīšām atklāju šito fīču. tīri feina pagaidām šķiet 🙂

Labrīt!

Tad nu par visu pēc kārtas. Pirmās apzinātās domas par aizceļošanu līdz Kubai droši vien radās kādā brīdī, dzirdot ziņās pieminam Fidela izgājienus vai citus tā krasta piedzīvojumus. Līdz konkrētai realitātei domas pārtapa šā (2008) gada pavasarī. Tad jau radās neliels plāniņš par vasaras vidu, tomēr, apsverot vēl dažus par un pret, ceļojums tika nozīmēts uz septembra otro pusi. Septembris un oktobris gan esot ‘uragānu’ un lietus periods, tomēr tas sevišķi nebiedēja – galvenais, ka silts! Un silts tur ir, faktiski, cauru gadu – gandrīz nemainīgi ap 25 grādiem.

Nākamais posms – biletu rezervēšana. Skaidrs, ka ar tvaikoni būtu pārāk garlaicīgi un ilgi, līdz ar to atliek tikai lidot. Lidošanas opcijas ir tiešām dažādas. Pa tiešo no Rīgas, diemžēl, nekas nelidot, bet no Vecās pasaules lidostām ir dažādi reisi. Konkrēti apsvērām variantu no Londonas, Frankfurtes un laikam vēl kādus. Cenu diapazoni dažādi – no 400 līdz kādiem 800 latiem (un uz augšu, protams – pa riktīgi dārgo nav problēmu atrast biļetes gandrīz uz jebkurieni ;D ). Finišā palikām pie Frankfurtes. Turklāt iznāca lētāk taisīt atsevišķu lidojumu uz Frankfurti un tad no turienes uz Havanu. Rezultātā iznāca, kas nemaz nešķita slikti, dienu pavadīt Frankfurtē.

Kaut kādu apsvērumu pēc (šobrīd loģika vairs nezīmējas, taču tobrīd bija kaut kāds arguments ar čemodāniem) tika izlemts Frankfurtes viesnīcu meklēt tuvāk lidostai. Par sapratīgām naudiņām tas ari izdevās gan turp, gan ari atpakaļ ceļam.

Gan par lidojumiem, gan viesnīcām droši vien jāsaka, ka ‘iebukoties’ nav slikti jau labu laiku iepriekš. Mūsu gadījumā tas bija jūlija vidus, ja pareizi atceros, līdz ar to ne pārāk laicīgi. Tas, droši vien, padarīja pasākumu nedaudz dārgāku, bet – ko padarīt, visu uzreiz ari nevar 😉

Par pašu Kubu, lai nebūtu tā, ka ielidojam un uz dullo kaut kas jāmeklē, dikti jau gribējās kaut ko ierezervēt ari tajā krastā. No aptaujātiem Kubas ceļotājiem, kā ari no salasītā interneta dzīlēs, secinājums bija radies – jādzīvo nevis pa viesnīcām, bet gan tā saucamajās ‘kasās’. Casa particular (no esp – māja privātā) ir vēl Fidela laikos, bet salīdzinoši nesen ieviests pasākums, kurš atļauj iedzīvotājiem (attiecīgi reģistrējoties, iemaksājot atvēršanas un ikmēneša maksu utt) uzņemt tūristus. Casas ir dažādas – gan ar gan bez gaisa kondicioniera, ar atsevišķu/kopīgu vannas istabu utt. Līdz ar to ari cenas variē, īpaši jau starp pilsētām. Izlēmām, ka būtu labi ko tādu norezervēt, vismaz ceļojuma iesākumam, jo tā bija saplānota diezgan jau cieši pretstatā ceļojuma otrai pusei – kas bija atstāta improvizācijai atkarībā no sajūtām. Rezervēt droši vien iespējams dažādi, mēs izmantojām www.cuba-junky.com – tīri feina lapiņa, kur ari daudz varēja sasmelties informāciju par Kubu un tās fīčām. Pēc nelielas sarakstes ar turienes darboni Pototo mums bija norezervēta casa Havanā un Santiago de Cuba, kas bija paredzēts kā otrais apstāšanās punkts.

Vēl sagatavošanās posmā pirms casu rezervēšanas ietilpa ceļojuma maršruta zīmēšana. Tā kā salai ir izteikti plakana forma (vai kā to lai nosauc) loģisks šķita plāns doties no viena gala uz otru, lai divu nedēļu laikā aptvertu lielāku valsts daļu, nevis aprobežotos tikai ar dažiem fragmentiem.  Savukārt, lai neaizķertos kāda muļķīga iemesla dēļ salas vidū un pa galvu pa kaklu rauties atpakaļ, ieplānojām uzreiz no Havanas lidot pāri uz otru galu – Santiago de Cuba, otru lielāko pilsētu, lai tad brīvā tempā varam šķūrēt atpakaļ uz Havanu. Biļetes ari iegādājām caur internetu. Mazliet gan šķita interesanti – pārskaitīt baksīti un biļetes tā ari neizdrukāt, tās, redz, jāsaņem uz vietas ofisā… nu, lai tā būtu 🙂 Tālāko ceļojumu plānojām veikt ar auto – iznomāt uz vietas un tad vizināties, lai pie reizes varam aplūkot ari ko vairāk par pašām pilsētām.

Tātad īsumā ceļojuma maršruts tika iezīmēts šāds: Havana – Santiago de Cuba – Baracoa – Holguin – Las Tunas – Camaguey – Ciego de Avila – Trinidad – Cienfuegos – Varadero – Havana. Pa lielam šis maršruts veidojas loģiski velkot līniju no salas austrumiem atpakaļ uz Rietumiem 😉

Plānošanas laikā tika pēc iespējas ievākta dažāda informācija par Kubu, lai saprastu, kas jāmeklē katrā no pilsētām, kas apkārtnē, kas vēl kaut kur. Pārsvarā gan internetā, kā ari ļoti vērtīgā lietiņa – ceļojuma gida (travel guide) grāmatiņas, konkrēti Eyewitness Travel izdevums ‘CUBA’. Pārāk sīki gan neizdevās izstudēt šo grāmatiņu, bet, pārlasot ari ceļojuma laikā (un ari pēc tā:)), nācās secināt, ka tur tiešām ir daudz noderīgas, vērtīgas un aktuālas informācijas.

Nu ko, par sagatavošanos un plānošanu tas īsumā būtu viss… par pārējo nākamreiz 🙂

labrīt!

nesen atklāju sev kakao. reāli garšīgi, un esot ari veselīgi. tikai nekā netieku gudrs, kā lai tā feini uzvāra pienu, nepiesvilinot katliņu, un lai nepārskrien pāri malām… protams, var jau stāvēt blakus, maisīt un uzvaktēt, taču kaut kā vienmēr atrodas citas labas lietas, ko padarīt 😀 mozh kādam ir kāds praktisks izgudrojums? jebšu šoreiz ir situācija, kad visu uzreiz nevar dabūt… 🙂

otra štellīte – tiklīdz izdzirdēju, tā zināju, ka piedalīšos – Bergmaņa rīkotais (vadītais?) pasākums Ginesa rekodra sasniegšanai. Jāskrien tikai 100m, turklāt, ņemot vērā manu kasīšanos ar reģistrāciju, izdevās dabūt laiku no 07.00-08.00 svētdienas rītā 🙂 nu, nekas, agri jāiesāk brīvdienai, lai vairāk var atpūsties 😀

lai feina diena!