Visdrīzāk tas, saistīts ar darbu – redz, izskatās, ka šodien būs gara diena pie datora, krāmējot darba lietas. Savukārt ainiņa, kur pie sava datora ekrāna salīcis sēž ekseļu pavēlnieks (vergs?), ik pa brīdim aizrikšojot tikai pēc kārtējas kafijas krūzes, ir cieši un organiski iespiedusies apziņā… stereotips reāls, ne? Kaut kāda vizuālā programmēšana, vai…
Nu neko, kādu brīdi vēl turēšos pretim, un tad jau redzēsim, kur vakars mūs aiznesīs 😀
Labrīt!
Kā kāds lasītājs jau būs pamanījis, bija man plāns apmeklēt Kubu. Šobrīd plāns jau ir finišēts, respektīvi, esmu atgriezies no Kubas ar nelielu (paldies pretiedeguma krēmam) iedegumu, dažām bildēm un kārtīgi atpūties (vismaz pašam tā šķiet 🙂 ).
Kā jau biju solījis – šajā pašā kategorijā parādīsies rezumējums, dienasgrāmata, iespaidi un vēl šādi tādi labumi no ceļojuma, bet viss prasa mazliet laika un iedziļināšanos. Citiem vārdiem – pacietību, vismaz nedaudz 🙂
p.s. slapjdraņķis – attiecas uz Latvijas klimatu 😉
labrīt!
šī nedēļa bija viens kārtīgs maratons. Vispirms trīs dienas darbā, kur jāsastrādā divu nedēļu darbi. Tad 4dien un 5dien – mūsu komandas dalība S2 sacīkstē (starp citu – rezultāti tiešām neslikti 🙂 ) tad šodien… jebšu vakar… citiem vārdiem, sestdien – pēdējie iepirkumi, Busuļa koncerts, nupat čemodāns un tas laikam ari viss!
Tad nu – tiekamies pēc Kubas. Oktobrī 😉
turās! 🙂
Labrīt!
Lai tas, kurš sevi dēvē par cilvēku, nepalaistos slinkumā un darītu vajadzīgās lietas, nepieciešama motivācija – iekšēja vai ārēja, bet motivācija. Reizēm, vismaz man, ar motivāciju ir gaužām bēdīgi… tad noskaņojums pavisam palaidnīgs, nenopietns un citādi kārtīgam darbam nederīgs… tad atrodas kādas citas ‘svarīgākas’ darīšanas, nobīdot ‘vajadzīgās’ lietas citā plānā… respektīvi – dažādi var būt iemesli, bet rezultāts tāds pats – darbi nekustās.
Tā kā šī nebūt nav manis jaunatklāta problēma, tad jau izsenis daļa cilvēces, kura kaut kāpēc uzskata sevi esam par pārējiem gudrāku (vismaz atsevišķos aspektos), kā ari atrod sevī spēkus un, reizēm, vīzdegunību pamācīt pārējos, dalās pieredzē – rakstot grāmatas, spriedelējot internetā un pasniedzot seminārus. Tā kā taciņa jau iebradāta, tad negrasos šeit izplūst teorētiskos spriedelējumos un bārstīt klasiskās frāzes, bet mēģināšu gluži praktiski un tikai attiecībā uz sevi rast motivāciju caur šo zināmā mērā publisko padarīšanu – dodot pats sev uzdevumus iekš bloga… hm, pavisam nedaudz izklausās pēc personības dalīšanās?? 😀
Tātad tūlīt ķeršos pie dažiem darbiem, kuri vēl atlikuši rītdienas sanāksmei, lai noveltu vismaz rītdienas jautājumus no sava izdarāmo darbu vezuma!! nu… pēc kāda brīža redzēs, kā ta’ man sviežas… 😉
Resume:
[14:27] tad nu tā, šobrīd esmu pabeidzis rītdienas jautājumus, (biju ari pusdienās 😀 ) un jāķeras pie nākamā apakš-saraksta: apdeitosim nākotnes plānu ekseļus, lai redz – uz ko šitais gads velk 😉
[15:37] nākotnes plānu apdeitošana atlikta uz vismaz rītdienu objektīvu iemeslu dēļ. bet – izdrukāju vēl vienu atskaiti rītdienai (kura bija plānota pabeigt rīt). tagad jāķeras pie augusta (dažu) atskaišu saraksta 🙂
[18:06] nu tā vot… šodien nākas finišēt – ir vēl veikals un tad uz dejām jāpaspēj. bet – izdarīts šis tas ir, šis tas nav, protams. tomēr gala rezumējums ir pozitīvs, ši tā vismaz kāds progress notiek 🙂
labi, šodienai viss – adios, los amigos 😉
Nedēļas nogale pavadījās salsas ritmos un noskaņās. Rezultātā – feins noskaņojums un nedaudz ‘piedzīta’ pakaļkāju sajūta. Bet emocionālā plāksnē, jebkurā gadījumā, ir reāls pašsajūtas pacēlums, kurš atsver visus fiziski-materiālos bojājumus!
Ja kādam tas ir jaunums, tad Rīgā, šķiet, jau ceturto gadu notiek Rīgas Salsas Festivāls. (Notiek ari Latvijas Salsas Festivāls, bet pat īsti nezinu, kāpēc ir divi gabali un ko viņi savā starpā dala. Bet – varbūt, ka tā ari vajag 🙂 ) Festivālā notiek virkne nodarbību dažādiem līmeņiem, kā ari neiztrūkstoša lieta – tusiņi, kur var praktizēt nodarbībās ielāgoto jebšu da jeb ko citu. Kopumā pasākums raksturojas ar salīdzinoši mazu patērētā alkohola daudzumu, bet ar dubulti enerģisku dejošanu dažādos izpildījumos un skatāmības pakāpēs. Vēl viena feina lieta tusiņos ir iespēja redzēt citus dejotājus – saprast, ka pats nemaz TIK štruntīgi nedejo, un saprast, ka ir vēl TIK daudz, ko mācīties un attīstīties, jo daži eksemplāri (piem., bija tāds lapseņu vīrs), dejo tā, ka ne vien mute atveras, bet ari neveras ciet kādas pāris minūtes 😉
Nodarbības manā skatījumā var iedalīt divās daļās – mācīties salsu kā salsu, kā ari – mācīties salsu caur ko citu. Turklāt, manuprāt, tieši šīs otrās nodarbības ir tās vērtīgākās. Pirmām kārtām – mācīties salsu kā salsu var jebkurā salsas skolā, turklāt eventuāli jebkurā brīdī. Savukārt šīs specifiskās nodarbības ir tās, kuras tik vienkārši nesatiksi apkārt mētājamies.
Pēdējā nodarbība, kurā ņēmu dalību, ari bija no ‘caur ko citu’ kategorijas. Apsaukta bija par ‘body movement’. Latviski jāsaprot kā īpaša piestrādāšana pie atsevišķu ķermeņa daļu (plecu, krūšukurvja, vidukļa, gurnu utt) vingrināšanas, kustību amplitūdas pastiprināšanas un attīstīšanas, jo, kā izrādās, mugura nesastāv no vienas nedalāmas detaļas 😉 Savukārt, piestrādājot un attīstot savu ķermeni, to visu var izmantot ari salsā vai jebkurā citā aktivitātē.
‘Body movement’ nodarbība ari bija visa festivāla augstākais punkts, kulminācija, ja gribat. Vismaz priekš manis, turklāt pavisam negaidīti. Nodarbības beigu sadaļā, kad jau sāk mākt reāls pagurums pēc intensīvām un ar visu spēku veiktām plecu kustināšanām, gurnu rotācijām un krūšu kurvja staipīšanām, jātaisa dažādi sānsoļi (nejaukt te ar kreisajiem sānsoļie, ja!:) ), turklāt pasniedzējs ar smaidu līdz ausīm tik kliedz – ‘push, push’, lai tu te nesadomā vienkārši soļot, bet strādātu no visa spēka, pasniedzējs citu uzmundrinājumku starpā izteica sakrāli spārnoto frāzi – ‘YOU LIVE ONLY ONCE’!! Frāze, protams, daudz kur dzirdēta un jau apbružāta (kurš tad nezina, ka dzīvojam tik vienreiz – nu ok, ir dažādas versijas par reinkarnāciju un tamlīdzīgi (turklāt es tām ari ticu, vismzaz zināmā pakāpē), taču tādā cilvēka ikdienas apziņā tā ari ir – ka dzīvojam vienreiz), taču tobrīd tas bija tāds kā atklāsmes brīdi – ja dari, tad dari, nav ko muļļāties, un dari no sirds – ja reiz dzīvojam vienreiz, tad jāizmēģina pēc iespējas viss, tai skaitā, kas notiks, ja šajā nodarbē ieliek visu spēku un enerģijas pārpalikumus, kas vel atlikuši.
Nu tā lūk… Protams, tie ir mani tādi pavisam subjektīvi pārdzīvojumi un iespaidi, bet – kā nu ir, tā ir. Turklāt kā vēl viens rezumējums no pasākuma tāds, ka pavisam objektīvi spēju izpildīt lietas no vienu-pakāpi-zem-augstākā-līmeņa. Kas nav nemaz tik slikti, jo nodarbojos nepilnu gadu. Turklāt iesākumā tik staigāju pa nodarbībām, kamēr pats svarīgākais, faktiski, ir praktizēt (kā jau ar visām lietām;) )
p.s. intereses pēc – augstākā līmeņa nodarbībā piedāvātā figūra (šeit) – tīri tā neko, ne?
p.p.s. turklāt – gandrīz neviens no šiem elementiem, atsevišķi ņemot, man nav nezināms vai nepazīstams. Bet, vot, šitā kopā sakombinēt – kaut kādu pelēkās vielas muskuli, acīmredzot, vēl nepieciešams uzkačāt… latviski sakot – ir vēl kur augt :))
tieši tā! 🙂 un tas labums, manuprāt, slēpjas svētdienai (gan ne katrai, protams) raksturīgajā mierā. Tā nu es sēžu pie kastītes (klabinu šito tekstiņu), visapkārt pilnīgs miers un klusums, kuru pārtrauc tik vien kā manu domu krustošanās ap vienu darba ekseli (nu jā… reizēm nākas pastrādāt ari brīvdienās – bet viss jau ir atkarīgs no paša attieksmes pret šādu uzstādījumu, un šobrīd – neiebilstu 😉 ) un tv, kurš fonā translē olimpiādes finālu basketbolā.
ekselis normāli kustas uz priekšu, krūzē kūp avenīga tēja, amīši met iekšā gandrīz pilnīgi visu, ko izmet, spāņi ari daudz neatpaliek (lai gan kādi 8-10 acīši starpā turas uz usīšu ātrajiem punktiem) un aiz loga pavisam piemēroti apmākusies debes – pilnīgi ideāls rīts šai svētdienai 😉
nu, labrīt!
vakar beidzot biju aizstaigājis līdz F.Cinemā, lai palūkotos trešo mūmiju. Pirmās divas man patikās. Nu, nav jau nekādas baigās mākslas virsotnes, tomēr tīri tāds feins tusiņš, jestri dialogi un komiski/cilvēcīgas varoņu izdarības, epizodes un grimases – vismaz tāds ir iespaids saglabājies atmiņu plauktiņos 🙂
Tomēr šamējais uzfilmētais gabals… nedaudz par daudz vienkāršots, paredzams un pārspīlēts šķita. Citiem vārdiem sakot – neisaku, īpaši jau par 4.15 gabalā (jā, jā, nupat jau bilets kino maksā 4 lati, vismaz brīvdienu vakaros…)!
labrīt!
kādu brīdi atpakaļ priecājos par Busuļa КИНО. Tad vēl pēc kāda brīža reklāmās saklausīju vēstījumu – ‘gatavojaties koncertiem’. Nu ko, skaidrs, ka gribās uz Busuļa koncertu – cd ir feina lieta, bet koncerts tomēr ir par pakāpi augstāka labuma lieta, vai ne… Nu lūk, kamēr iztaisīju no sevis aizņemtu tipiņu, kurš apkrāvies darbiem, nedarbiem un izklaidēm, tikmēr attapos kādā no jūlija pēdējām dienām, izdzirdot, ka Busulim divi koncerti – 1. un 2. augustā. Jēziņ!!! a man gan 1., gan 2. augusts ar pasākumiem, kurus faktiski nevar atlikt – 1.datumā sākas deju nometne, no kuras jaut tā 2. datumā jāizskrien uz sporta spēlēm. Lai vai kā, bet izlēmu – ja nu kas un pēkšņi vēl ir kādi bileti palikuši, dilles ar visiem deju nometnes vakara pasākumiem, jāiet uz koncertu. Tomēr kā par skādi (nu gan jau jāsaka – par laimi) atlikušas bija tieši 2 biļetes, katra 28 lati, zāles pretējos stūros… Uz tādu risinājumu roka nepacēlās.
Tagad redzu, ka viss notiek kā tam jānotiek, un Busuļa jaunskungam ir vēl 2 koncerti, šoreiz Dzintaru koncertzālē. Nu feini, ko citu lai saka 🙂 un vēl feināks ir fakts, ka man ir jau glīti izdrukātas 2 e-biļetes uz šamējo pasākumu 😀
Morāle – nestrebjam karstu, sekojam līdz aktuālajai informācijai (respektīvi, neesam strausi un nebāžam galvu informācijas tuksneša smiltīs), un ja ko tomēr izdzirdam, tad rīkojamies fiksi, ir ari citi gribētāj!
lai rudens miers pār jums šonak! pīs! 😉
labrīt! jebšu drīzāk – labvakar! 🙂
Ir pagājis gads un atkal, gluži kā pērn, gaisā sajūtu, saožu, saredzu un ar katru elpas vilcienu iesūcu sevī sajūtu, ka nupat, nupat vasara ir sasniegusi savu apogeju. Un lai ari, gluži kā norietoša dīva, ir saņēmusi visus spēkus vēl pēdējam uznācienam, kurā nodemonstrēt visu savu spēku, pieredzi, daili un krāšņumu, tomēr ari pati sajūt neizbēgamo ‘jaunās paaudzes’ – rudens – tuvošanos un tā nenovēršamo uzvaras gājienu. Gājienu, kurā rudens uz vella paraušanu izkrāsos lapas visdažādākajos toņos un nokrāsās, piestampās mežu ar sēņotājiem, piebirdinās pilnu zemi kastaņiem, ozolzīlēm un tām pašām krāsaino lapu kārtām, kurās tik labprāt rušinās gan bērni, gan ari gados vecāki tipiņi (tajā skaitā ari es 😀 )…
Protams, neiztik bez lietavām un drūmi drēgniem mijkrēšļiem, taču – kā jebkuram gadalaikam, arī rudenim ir sava pievilcība. Turklāt brīžiem man pat šķiet – ja sarindotu visu gadalaiku izcilākos mirkļus vienu pie otra, saulainās un krāsainās rudens dienas ar dzestri svaigo gaisu reāli varētu pretendēt un Grand Prix manā vērtējumā! nez… varbūt tāpēc, ka tādas dienas dēvē par atvasaru… 🙂
Labrīt!
Redz, gadījās man brīvdienās ar auto pavizināties. Kā jau gudrākam auto piedien, šamējais ar bija aprīkots ar ‘borta datoru’ (diez kāds būtu ‘ārpus-borta dators’? 🙂 ), kurš cita starpā māk rēķināt ari vēl nobraucamos km ar bākā esošo energošķidrumu.
Kā jau brīvdienās piedienas, plānošana tika veikta uz ātru roku galvā piemetot attālumus un sarēķinot vajadzīgo degvielas daudzumu, un kā jau brīvdienās – maršruts izrādījās tomēr garāks (pamatā gan pašu izklaidības dēļ nācās norullēt pāris papildus maršrutiņus 😀 ). Rezultātā nācās finglierēt – vai izdosies tik līdz benzīna tankam, jebšu būs jāpievienojas kājnieku pulciņam ar degvielas kanniņu rokā.
Rezumējot faktus, varu teikt, ka no brīža, kad auto sarēķinājis, ka tālāk ir ar mieru nobraukt 0km, šis spēj noripot vēl 30km, tā ka iekšējās rezerves vēl ir! Vairāk gan man negribas testēt, nez kā… 😉
