Ir jau 1.jūlijs… citiem vārdiem, puse no 2010. ir aizžvīkstējusi vēstures mēslainē. Labi, mēslainē droši vien būtu pārāk skarbi teikts.. bet no otras puses – kas tad tik būtisks būtu sadarīts, lai, piemēram, pat ne pēc pārsimts, bet tik pēc pārdesmit gadiem paveroties atpakaļ, varētu uzklapēt sev uz pleca – malacis, tas nu tiešām bija ievērības cienīgi?

Tajā pašā laikā, ari Buda, izprovējis padzīvoties pa mežiem, pārtiekot no pāris zīlēm dienā, atgriezās ar secinājumu, ka vērtība ir mērenībā. Tādā aspektā pie pavērta loga (lasi – svaiga gaisa) klausīties labu mūziku ar kūpošu tējas krūzi rokā nav nemaz tik slikti 😉 Taču tā varbūt ir viegli iestigt savā mazajā dzīvītē un domās sevi celt uz pjedestāla – da es tik, da man tik… Lai ari tas skaitās grēks, faktiski, visās filozofijās un reliģijās, ja tā godīgi – šāda tieksme piemīt, manuprāt, ik katram no mums… daži tik to neapzinās 😀

Nu skaisti. Laikam būs jāripina pamazām uz miega valstību, rīt kā nekā pāris darbi jāsadara. Viens no tiem – izbraukt ar ričuku pirms stāšanās pie virpas 😉

Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.

Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.

Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā 😀

Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt 😉

Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem 😉

Labrīt!

Gribēju nedaudz pārdomās padalīties par cilvēku izrīcībām. Vai – varbūt par savām uztveres īpatnībām, jo neba nu ir tikai viena taisnība uz pasaules 😉

Stāsts īsumā – tā kā pats nedaudz un reizēm ķimerējos ar foto, tad draugos esmu iecienījis dažus forogrāfus, kuru bildes šķiet labas un uz kurām patīkami ir skatīties. Turklāt biju iedomājies, ka fotogrāfiem – kurus pieskaitu pie māksliniekiem, vismaz kaut kādā izpratnē – tas nav nepatīkami, drīzāk pat otrādi, jo foto izlikšana publiskai apskatei – draugus, domājams, var uzskatīt par publisku vietu – ir zināmā mērā aicinājums vai, vismaz, atļauja tos aplūkot.

Bet – neba nu es vienīgais īpatnis uz šīs planētas. Viens no šādiem favorītiem ir mani nobloķējis. Sak, nebūs Tev daudz ko lūrēties uz svešām bildēm. Tā ka ej nu sazini, kādam varbūt tomēr nepatîk regulāri viesi albumā, kādam varbūt nepatīk tieši mans konkrētais ģīmis, vai vēl kāds cits tikpat vai pat vēl svarīgāks iemesls.

Bet ko lai dara – katrs pats savas laimes kalējs 😉

Labrīt!

Kādu brīdi atpakaļ uzgāju šādu deju video – nu, proootams – tas ir salsas video. Jebkurā gadījumā ļoti iepaticies, pa reizei uzmetu aci, kad tāds sagurums uznācis. Kvalitāte gan nav izcila, tomēr katru reizi kādu jaunu niansi iespējams izķert… Rezumē – džeks nedaudz PROT dejot, kas ir tas ir ;D

nu, labrīt…

Sarunās ar draugiem pāris reizes ir cilāts jautājums par pretsāpju tablešu lietošanu. Lielākoties arguments beigās ir viens – labi jau it kā nav, bet kāpēc mocīties, ja var nemocīties? Ak jā, otrs arguments – pie ārsta ari nav vērts iet, viņš tāpat neko atrast nevar…

Viedokļi dažādi, bet vai tas nav kā – braukt ar auto un, izdzirdot dīvainu skaņu, aizbāzt ausis un žmiegt tālāk pilnā ātrumā… Varbūt kādam ir vēl citāds viedoklis, argumenti?

Pāris nedēļas atpakaļ biju iegadījies Body shop veikalā. Cik piņķerīgi notika iepirkšanās ir cits stāsts, bet zināmu neizpratni izraisīja akcija, kas bija veidota kopā ar McDonalds. Pat neatceros precīzi kas un kā, bet man īsti nelikās loģisks savienojums. It kā Bodyshops pretendē uz kaut ko veselīgu un dabīgu, kamēr McDonalds is fast-food ikona, lai neteiktu vairāk.

Bet cilvēka daba nereti ir neizprotama.. dažreiz nostrādā pat visdīvainākie savienojumi 😉

Labrīt!

Es jau zināju, ka no rīta NAV ko celties un doties skriet! To gan es izštukoju vēl gultā, skatoties, cik rāda pulkstenis 😀 Bet izrādās taisnība, lai ari mīnusos nav, tomēr šobrīd aiz loga birdinās – gan ātrai nāvei nolemtas, bet tomēr – sniegpārslas…

Bet skriešana nekur nepaliks – savus 7km šodien plānoju noskriet, tā ka kreņķa nekāda nav 😉

Labrīt!

Cilvēkiem reizēm ir raksturīgi kādas lietas pārspīlēt. Man, piemēram, pa reizei izdodas pārspīlēt savu varēšanu attiecībā uz kādām lietām vai pasākumiem. Tai skaitā fizisko varēšanu, piemēram, noskriet 10km. Biju iecerējis pirmdienas vakarā treniņa nolūkā (grasos Nordea maratonā pieveikt pusmaratonu) norikšot 10km. Atradu feinu stadionu – mīkstāks segums kā asfalts, apļi standarta, tā ka viegli saprast cik vēl tālu līdz laimīgajām beigām – un sāku skriet.

Prāta, lai neuzņemtu baigo tempu, pietika. Tā kā biju nobruņojies ar pulsometru, tas nebija īpaši grūti. Tomēr, kā nācās secināt, baigo tempu nemaz ari nebūtu varējis ilgi izvilkt. Lai ari biju šad tad ar velo pabraukājies un baseinā plunčājies, tomēr skriešanas muskuļi strādā citādāk un slodzes sadalījums ir pavisam atšķirīgs (tas gan nebija man nekāds jaunums). Viss būtu feini, taču pie pašām 5km beigām sāku just pazīstamas sajūtas ‘kvadricepsos’ (ellē ratā, nezinu kā to latviski sauc…), un pilnīgi biju sajūsma par savu saprātīgumu strauji samazināt distanci no 10km uz 5km un treniņu beigt 🙂

Tomēr galvenā lieta, par ko priecājos, – biju atkal skriet vakar (trešdien), nolēmu neforsēt un noskriet tos pašus 5km, ja būs draņķīga pašsajūta, tad – 3km. Rezultātā noskrēju 6km… Sajūtas feinas, pulss atbilstošs, temps tāds, lai varētu, nedaudz iespringstot, mēģināt 20km norikšot ~2h robežās. Nav jau nekas izcils, teiksiet, normāli veči bliež maratonu 2 stundās – taisnība jau ir, bet kā jau teicu – nevajag pārsteigties 😉

p.s. ak jā, šorīt pašsajūta ir labāka kā otrdienas rītā. Tas nozīmē, ka 5dien skriešu atkal. Jāmēģina 7.. 😉

Labrīt šovakar!

Pāris dienas jau priecājos par interesantu – man interesantu 😉 – mūzikas kanālu. Saucas Nat Geo Music, kā daži attapīgākie no virsraksta būs nopratuši. Mūzika tāda feina un lustīga, mazāk redzēta/dzirdēta globālajās rotācijās, tai skaitā no dažādiem reģioniem. Savukārt pa vidam iepinas dažādi sižetiņi Nat Geo stilā.

Interesanti, tas viņu mārketinga projekts auditorijas paplašināšanai, tā teikt ar interesanto par noderīgo (attiecībā uz mūzikas mīļotājiem), jebšu [(atcerējos par vārda jebšu lietošanu 😉] vai kā citādi…

Šodien slinkums gari rakstīt, tāpēc pastāstīšu maza brainstorma rezultātu – kad jau parādās ‘lielķibele’, tad tikpat labi varam lietot ari terminu ‘lielķeza’…

Lai gan liela taisnība, manuprāt, slēpjas kāda dižgara izteiktajā – viss ir galvās. Ari pret lielķezu un šābrīža ārējiem (ari iekšējiem) apstākļiem var attiekties pilnīgi dažādi. Man vismaz tā šķiet.