labrīt!

nu jau kādus mēnešus, šķiet, trīs četrus rīta cēliens man iesākas bez kafijas. Līdz tam ik rītu bija rituāls – no sarkanās Nescafe krūzītes Nescafe kafija ar pienu… vienkārši perfekti… gan bez cukura, bet ko darīt – dzīvē saldums jāpievieno pašam, nevis jāremdējas cukura gaistoši mākslīgajā saldmē 😉

Tomēr tad kādā brīdī, acīmredzot, laika gaitā pa kripatai vien akumulētie informācijas krikumi par kafijas (it kā) ne pārāk pozitīvo iedarbību izlauzās uz āru, un prātā iešāvās doma – moratoriju kafijai! Nu bet tā, ka vispār!! Tā ari faktiski notika – kādu mēnesi notika organisma attīrīšana no kafijas.

No vienas puses šo procesu uzvēru ar ziņkāri – diez kas nu notiks. Skaidrs gan bija, ka nekas būtisks un uzreiz nemainīsies, taču tomēr. Tā bez kafijas pavadīju kādu, manuprāt, mēnesi… Nu teikšu kā ir, lai ari tas kādu sensāciju meklētāju varētu sarūgtināt, – nenovēroju neko īpašu… nu, vienīgi secināju, ka miegs pēc brokastīm ar tēju kafijas vietā nepāriet īpaši lēnāk. Tas tā kā nerunā par labu kafijas īpašajai uzmundrinošajai dabai, taču ir ari tējas, kurām piedēvē vēl spēcīgāku uzmundrinošo efektu kā kafijai, tā ka tas nu tā. 🙂

Šādi tas savā nodabā ripinājās, līdz kādas darba tikšanās laikā otra puse nepakonsultējoties jau bija veiksmīgi pastellējusi kafiju, tāpēc izlēmu neatteikties, un atkal – vairāk intereses pēc. Bet atkal – nekas īpašs nenotika. Ne sirds sāka straujāk vai spēcīgāk dauzīties, ne ari īpaši uzmundrināts sajutos… nekā – kafija kā kafija, nedaudz rūgta un ne pārāk garšīga.

Tagad pēdējā laikā atgriežos pie secinājuma, kāds man bija radies ari iepriekš, vēl iepriekšējā kafijas ēras laikmetā. Kafija kā tāda man īpaši negaršo, nu vismaz ne tā, lai teiktu: “Voooo, tā tik ir manta!!”, un trekterētu to tikai tāpēc, ka garšo. Īpaši jau tā, kas gatavojas darba automātā, lai ari it kā jau dabīgā un tiek malta iekš paša aparāta, jo vienalga reizēm pieķeru sevi pie domas, ka pēc otrās krūzes mutē paliek gandrīz kas līdzīgs cigarešu garšai, nu… turklāt es nesmēķēju… Manuprāt tas, kas ar gandrīz maģisku spēku velk pie kafijas aparāta, gluži kā tāda sirēna senos grieķu zelta aunādas meklētājus, ir pats kafijas gatavošanas rituāls.

Process, redz, nav nemaz tik vienkāršs. Tas sākas ar to, ka tu aizej pie aparāta, sameklē krūzīti, izņemies ar tuvumā esošajiem par to, ka visas labās krūzītes ir jau izvazātas, tad iekrāmē atrasto trauciņu aparātā un spaidi pogas, līdz aparāts tīksmi, bet ar agresīvu troksni (lai visi saprastu, cik svarīgs process tiek paveikts) samaļ pupiņas, un tad čirkstinādams vēl kādus iekšējos mehānismus iepļurzina brūngano šķidrumu tavā krūzē. Tālāk jau sākas izvirtības ar pienu vai piena pulveriem (kuri gan man ne pārāk), nedaudz ari cukura (tas gan vairāk uzsit atmiņas pēc pavisam seniem laikiem ar lielu krūzi baltas un saldas kafijas) – un kafiju var lietot. Pats lietošanas process gan būtu jāizveic atbilstoši cienīgi – kamēr karsta būtu ar baudu jāizdzer, bet – tā kā viss burvīgais gatavošanas rituāls ir pabeigts, tad nereti konkrētā kafijas krūzīte tiek pavirši atstumta uz papīriem, kur atdzisusi pēc kāda laika tiek atrasta, steigā izmesta kā oga un viss… diena turpinās, var iet pēc nākamās 🙂

labi, nu jau pietiks – kaut kāda oda kafijai jebšu kafijošanas procesam iznāca…

nu, labrīt…

laiciņš kopš sīkā plāniņa ir pagājis, un kaut kam vismaz būtu jābūt izdarītam, vai ne…

nu ko. tad tā ari peņemsim – pa punktiem 🙂

1. blog redesign – kaut kas ir pamainīts. no standarta tēmas esmu atmigrējis uz šamējo. nav slikti (vismaz pašam tā šķiet), taču blociņš jau pilns ar jaunām, labākām (kā gan citādi :D) idejām

2. jauns mobilais. yesss, nupat jau 2 nedēļas man lietošanā ir jauns aparāts – SonyEricsson K850i. nu elegants! 🙂 nedaudz tik cimperlējas ‘skārieniespējas’ (šitik dīvaini tas ir apsaukts latviskajā instrukcijā) jebšu, citiem vārdiem, tačskrīns. nu a ko – pilnīgi visu (un par pieņemamu cenu) nevar sagribēt. kas man dikteni patīkas šajā agregātā – TrackID fīča (skan gabals, piespiežu pogu un – no SE datu bāzes man sameklē autoru. nu, latv.gabali gan tur nav atrodami, bet tie ari man tik traki neinteresē 😉

nav gan izdevies šo lietu izprovēt uz SEB reklāmas, kur onka dzied – ‘hard work, work’. vot to gabaliņu dikti gribas atšifrēt, bet figu, pagaidām neizdodas. ari gugles tante (vai onkulis) īsti nepalīdz… 🙂

3. iegādāt portatīvo. hm, nu ja. kā jau pats rakstu – šobrīd esmu nosecinājis, ka pašlaik īsti vēl nevajag. līdz ar to – RIP. 😉

4. foto finalizing – progress ir. nu šo to esmu sakārtojis un safinalizējis. vēl gan ir vieta, kur attīstīties 🙂

5. aha. ar to ari varētu šodien beigt. alus ari beigsies tūlīt… 😉

Labrīt!
Kādu brīdi atpakaļ ieminējos par domu spēku. Nepagāja ne pārāk ilgs laiks, kā šī tēma ar troksni, turklāt – burtiskā izpratnē, par sevi atgādināja. Bet par visu pēc kārtas.

Neliela atkāpe laikā. Tātad pagājušās vasaras vidū izdevās no viena auto pārvākties uz citu. Nu feini, protams 🙂 Taču ne tikai meliem, bet ari laimei bieži vien kājas īsas – nepagāja, ne pus gads kā ievēroju švīkas, kuras, savu darbu pārāk uzcītīgi veicot, atstājušas logu slotiņas. Tajā brīdī gan neko, nedaudz saskumis turpināju utilizēt aparātu, gan ar tādu kā zemapziņā noglabātu domu, ka kaut kā, bet nebūtu slikti to stiklu nomainīt.

Uz brīdi pat piemirsu par šo ķibeli, līdz sāka spožāk spīdēt saule, kas ieberztajās švīkās nu spoguļojās pilnā krāšņumā – it kā jau māksliniecisks efekts, bet tā kā auto tomēr vairāk mēdzu izmantot kā savu ģeogrāfisko koordinātu izmaiņas ierīci nekā kā estētisku instrumentu, tad ar jau lielāku spēku no zemapziņas dzīlēm atgriezās doma par stikla nomaiņu.

Protams, kā jau latvietim raksturīgi, pamodās manī homo-taupīgus un homo-hitrus, kuri apvienojumā nonāca pie ģeniāla plāna, šito pasākumu izveikt izmantojot KASKO pasākumu. Vienīgā nelaime – par švīkām polisē nekas nav teikts, tā kā nāktos kā nebūt spiest uz stiklojuma bojājumu. Aprunājot šo lietu ar citiem šoferīšiem un citādi ar auto lietām saistītiem ļautiņiem – padomi un iepriekšējās pieredzes pabira vairumā. Lai ari bija ari pa kādai izdomas pērlei, pamatā viss centrējās uz pavisam elementāru shēmu – ko tur daudz, var jau stiklu pats nedaudz kinētiski apstrādāt.

Tā kā uz tik atklātu vardarbību nebiju gatavs – lai ari mehānisms vien ir, bet kaut kā tomērt roka necēlās tā ņemt un iedauzīt. Da un bail jau ari izbliezt pavisam, ko tad es – tēlošu kaut kādu seno laiku autobraucēju ar plīvojošu šalli ap kaklu, vai? 🙂

Nu ja, šeit ari ievadu varētu beigt un pariet jau pie izklāsta. Tātad – kādu rītu braucot, doma par stikla nomaiņu atkal ienāca prātā, pārcilāju gan pavisam nevainīgi – tikai hipotētiski. Nepagāja ne minūte, kā iedžinkstēja akmens stikla labajā augšējā stūrī. Gan tik sīks, ka pat nepamanīju līdz pusdienas laikam, kad ar kolēgu devāmies pusdienās.

Otrs moments jau iegadījās pēc kādas nedēļas. Braucot pa šoseju un atkal apdomājot švīku un saules staru intensitāti, pat ar acs kaktiņu pamanīju kirbuli (nu ne gluži, bet uz to pusi) dūres lielumā, kas žvidzinājās lejā no pretim braucošā kravas auto kastes. Un nekādu brīnumu – tieši acu augstumā notika kolīzija, kā rezultātā auto vējstiklu tagad rotā glīts, rozei līdzīgs plaisojums…

Nu vot, pasaki vēl, ka ar domām nav jāuzmanās 😉

labrīt!

Nu feins man bija moments vakardien, kad iespēros Prismā pēc saldējuma. Protams, gandrīz nekad jau neizdodas nopirkt tikai to vienu lietu, kuras dēļ veikals ticis apmeklēts. Tā nu iegadījās virzīties gar plauktu, kurā sakrāmēti biezpiena sieriņi ‘Kārums’. Un – labi, ka tā!! Jo izrādās līdzšinējās zemākās cenas vietā (19 santīmi), Prismā tagad šie atrodami par 18 santīmiem (standarta versija ar vaniļu)!! Nu, feini, atkārtošos vēlreiz, jo šamējais produkts ir baigi ok, manā skatījumā!

ko neteiksi – inflācijas spirāle, ne? 😉

labrīt!

rīts gan jau ir kādu laiciņu kā gabalā, taču labs iesākums ir puse uzvaras, tā teikt.

Citiem vārdiem sakot, gribēju nedaudz publiskot savu šīsdienas nemiera skabardziņu… Tātad – biju paēst vienā iestādījumā, Siguldā. Viss jau feini līdz maksāšanas brīdim. Nu, nebija jau tik traki, ka pietrūkst līdz rēķina summai, un jāatstāj kāda kurpe, krekls vai cits aksesuārs, jo maksāju ar karti. Bet tur ari ‘pierakta’ šīsdienas skabarga – priekš dzeramnaudas tik cik dzeltenie un melnie grabulīši, ko pie 17LVL rēķina klāti likt bija nedaudz bailīgi – ka neuztver kā ņirgāšanos un nemet ar kādu ēdienkarti (tās šamējiem tīri pasmagas) vai kādu citu auksto ieroci. Tad nu, vot, smagu dvēseli dezertēju un pa ceļam pārdomāju šo lietu…

Lai noslēgtu šīs rindas mažorīgākā toņkārtā, rezumējums – kādu latiņu vienmēr ir vērts pietaupīt nebaltai dzeramnaudai ;D

Nu labrīt!

Tad nu beidzot pēcfiniša pārdomas par šo pasākumu, citādi kāds vēl padomātu, ka atstiepti pedāļi skrējiena laikā vai īsi pēc tam J

Rezumējums – tas piecīts tāds figucis vien ir. Īpaši, ja skrien ar domu – galvenais ir piedalīties. Tā kā skrējienu uzsākām tā vidēji raiti (vilcējs bija pārinieks), tad pēc pirmajiem km šķita, ka iet nedaudz par strauju. Bet beigās izrādījās, ka vēl ir nedaudz pulveris aizķēries, lai no vīlandes ielas varētu ielikt vienu robu zemāk un iegruzīt finiša spurtu J Finiša laiks saskaņā ar oficiālajiem datiem ir pat baigi ok, salīdzinot ar ekspektācijām – zem 28min (salīdzinājumam – bizojienu sākot tā plānojām nu starp 30 un 40 minūtēm būtu jāieskrien).

Bet nu par ne-skriešanas lietiņām. Redz, izgājušā gadā ari pieteicos maratonam (gan 20km distancei), bet tā kā pārklājās ar SEB MTB posmu, tad nu nācās izlaist. Tomēr visā procesā plus/mīnus iekšā pabiju un no organizatoriskās puses 2007.gads patikās daudz labāk. Piemēram, reģistrējoties man paziņoja, ka numurs vēl nav izgatavots, būs saņemams tikai maratona dienā, turklāt no plkst.7.00 līdz 8.00. Protams, var jau vainot ari mani pašu, jo pēdējā atļautajā dienā nomainīju distanci, bet – paši organizētāji nosaka pēdējo maiņas dienu. Un tāpēc būtu normāli sagaidīt, ka viss notiek kā pienākas.

Otra lieta, kas nešķita pārdomāta, visas lietas notikās pēc piešķirtā numura. Nu, nācās saskarties ar grūtībām, mēģinot saņemt maratona kreklu. Un trešā – apdalīja mani, žmodziņi, nu! Izrādās, šamējie katram dalībniekam piešķīra ‘starta komplektu’ ar šādiem tādiem krāmiem iekšā. Nu ne jau tā, ka gribas tos krāmus, bet attieksme tāda nevienāda… ak jā, trešā lieta – ari finišā vai nu nebija gatavojušies uz pašu finiša sākumu vai kas, bet ari finišā paredzētā dalībnieku aplaimošana ar ūdens pudeli, biezpiena sieriņu un vēl ko tur sanāca dikti jau neveikla – viss stāvēja kastēs un gandrīz ņem pats. Manā skatījumā pasākuma kvalitāti nosaka tieši sīkumi, un tie nu šoreiz nebija līmenī.

Bet ko nu es te gruzos, ārā gandrīz spīd saule un gan jau organizētāji paši visu ievēroja un ņems vērā uz nākamo reizi 😉

labrīt!

Rīts tāds saulains, ka prieks skatīties. bet ne par to gribēju izteikties šodien 🙂 Tātad braucu ka šorīt ar auto, klausos radio, nekas neparasts – gluži kā viens no miljona citu Latvijas darbaļaužu. Tad izdzirdēju kaut kādu reklāmu vai ko tādu, kur pavīdēja vārdu salikums “bērnu rotaļu laukums”. Kas tur neparasts, kāds pajautās? Bet tur jau tā lieta – ka nekas!!

Redz, šajā kontekstā nevienam nerodas aizspriedumi par vārdu locījumiem un izvietojumu teikumā. Taču tiklīdz pavīd “bērnu cīsiņi” vai “vīriešu zeķes”, vai “mednieku desiņas” tā ir kaut kādi pārpratumi vai nepareizības. Un kā tad ar “koka lapām” vai “kartona kasti”, vai kaut vai “cigarešu reklāmu”?

Vai tik šī nav kārtējā reize, kad skaldām matus un tērējam laiku (kurš, manā skatījumā, ir vienīgais tiešām neatjaunojamais cilvēka resurss) “ļoti svarīgām” lietām? Lai gan mūsu gudrie, šoreiz Rīgas Domes paskatā, dara tieši to pašu, ceļot cūku Centrāltirgū, un no kā tad mēs lai ņemam piemēru, ja ne no tautas priekšstāvjiem?!? 😀

lai laba diena 😉

labrīt!

nu ko, laiciņš kā radīts 5km. citiem vārdiem pēc stundas un minūtēm jābūt uz līnijas pie arēnas – starts iekš minimaratons 🙂

faktiski, sākotnēji bija doma iestartēt uz 20km. kad jau tad jau. tomērt iebīdījās tā, ka nokavēju vienu pasākumu nedēļas sākumā, kuram atkārtojums ir tieši šodien. tad nu, lai laicīgi finišētu, nācās noklasificēties pakāpīti zemāk. turklāt ari viens čoms tad bija pierunājams sastādīt kompāniju 😉

ap 7iem šorīt normāli uzgāza lietiņš… šobrīd gan jau ir mierīgāk, tomēr pa peļķēm izšļakstināties iznāks pa pirmo!!! 😀

Gan jau katram būs nācies dzirdēt ko nebūt par domu lielo spēku. Sak, uzmanies ko padomā – ņems vēl un piepildīsies! Līdzīgas pārdomas mani sāka pārņemt pāris dienas atpakaļ, kad kārtējo reizi neveiksmīgi centos atdzīvināt savai kastei skaņas karti, kura kopš pēdējās (jāsaka gan godīgi – laikam ari pirmās) datora apkopes spītīgi klusēja.

Tā kā apkopes ietvaros gan pārinstalēju operētājsistēmu, gan ari ar putekļusūcēja palīdzību provēju izveikt ekspatriāciju putekļu kolonijai, kura apmēram četrus gadus bija neierobežoti attīstījusies datora iekšienē, tad varētu teikt, ka notika gan garīga, gan fiziska renovācija vai vismaz neliela stāvokļa uzlabošana. Nu ja. Rezultātā – kastīte darbojās gana žiperīgāk, taču – mēmajā režīmā. Es no sākuma padomāju – apvainojusies, nu… bet lai – gan jau pāries J

Tomērt nekā, nepārgāja viss. Lai darītu ko lietas labā, nopratināju pāris datorspecus, kuri visi kā viens apgalvoja, ka vaina ‘mīkstumā’, citiem vārdiem sakot, vajagot ‘pārsēdināt šoferīšus’, respektīvi, draiverus pārinstalēt. Nu kas man tur – spiežu pogas, lieku jaunus draiverus, abet nekas nemainās. Un tā pāris reizes dažādos klimatiskajos apstākļos un mēness fāzēs, turklāt ar draiveriem no dažādiem avotiem.

Tagad tāda neliela liriska atkāpe, lai vieglāk varētu salikt kopā manus apcerējumus par tēmu:

redz, pirms vēl slavenās apkopes izveikšanas, biju nosecinājis, ka uzglabāšanas kapacitāte kastei ir tik, cik ir. Nu – par maz, citiem vārdiem. Sāku ievākt ziņas, ko, par cik un kā varētu apgreidot. Rezultātā secināju, ka parādījusies jauna HDD pieslēgumu shēma (SATA 2, ja nemaldos), kas manai mātes platei nesaiet, bet bonuss tāds, ka cipari skraida ātrāk… nu pie tā ari paliku, domājot, vai man tas TIEŠĀM ir vajadzīgs, un ja ir – varbūt tiešām ir vērts ņemt jaunā veida HDD (jo kasti tāpat kaut kad eventuāli nāksies mainīt…), savukārt no otras puses varbūt vajag vienkārši padzēst visādu drazu un miers (tā teikt – augstāku disciplīnas līmeni uzturēt…).

Nu lūk. Tad nu sāku apsvērt, vai tiešām būtu materializējies izslavētais domu spēks, un skaņas karte (integrētā) būtu nonīkusi, lai man nāktos jau reāli domāt par mātes plates (lasi – praktiski visa datora) nomaiņu? Protams, nevar noliegt, ka ekonomikas atdzišanas posmā jauna datora iegāde būtu vērtējuma pat kā valstiski svarīgs solis, taču no mana mazā cilvēka finansiālā aspekta – nodokļus maksāju godīgi, tad nu lai Ivars ar brigādi domā kā to ekonomiku pastutēt ari bez manas tiešas finansiālas iejaukšanās.

Šoreiz par laimi izlēmu audzināt raksturu – piezvanīt vēlreiz vienam no datorspeciem un pēdējoreiz iztirināt – vai tiešām neko vēl nevar izprovēt? Izrādījās, ka neizmēģināts palicis pats elementārākais solis – internetā atrast mātes plates ražotāju, un atvilkt oriģinālos audio draiverus. Rezultātā, ieteiktās darbības vainagojās ar graujošiem panākumiem – kaste dzied kā bitīte (protams, ja viņai palūdz un ‘iebaro’ dziedamo failiņu).

Morāle, kāds uzvaicās…?

Domāju var atvasināt veselas divas – ne vienmēr ir nepieciešams vecos, nedaudz sagurušos kareivjus aizstāt ar jaunākiem eksemplāriem (finansiāli neizdevīgi, īpaši īstermiņa), kā ari – ik pa brīdim noder apdomāt, vai tiešām visas iespējas ir izmēģinātas. Aaa, un pat trešā morāle – pārbaudi, kas īsti slēpjas aiz fasādes, jo ne vienmēr iepakojums liecina visu par konkrēto lietu!

😉

Labrīt vēlreiz.

Lai nesamulsinātu tautu – Mr.Pele šoreiz ir, nu jau folklorizētais I.Emša kungs. Nupat TV izdzirdēju no minētā pieredzes bagātā kunga līdzību: ‘ja nepatīk attēls, kas spogulī, tad pareizais risinājums nebūtu sasist spoguli’. Šī pati līdzība tiek attiecināta uz šobrīd aktuālajiem potenciālajiem grozījumiem par Saeimas atlaišanas tiesībām tautai. Citiem vārdiem – Saeima ir tautas spogulis, un atlaist Saeimu būtu spoguļa dauzīšana, nevis racionāla un rezultatīva darbība.

Man gan gribētos Emša kungam pajautāt – pat ja tā, vai nav tā, ka šā brīža Saeima būtu tautas spogulis, datējams ar 2006.gada 7.oktobri? kopšu kura – ne mazums laika pagājis, kā ari, ne mazums, interesantu faktu atklājies, ja gribam izteikties pieklājīgi.

Otrkārt – domāju, ka neviens īpaši vairs nemēģinās apstrīdēt, ka uz 2006.gada vēlēšanām vēlētāji pie šī spoguļa piegāja nupat kā no psihoterapeita kušetītes piecēlušies, kur viņam dažādu pozitīvisma kampaņu iespaidā bija nedaudz pagrozīta realitātes izjūta.

Bet ko lai saka – muldēt jau iemācījušies kungi ir uz teicami. Un ko tik naudas dēļ neizdarīsi 😉

Bet jautājums paliek nemainīgs – ko tad darīt, ja ne izrakstīt šiem pārgudrajiem vilka pasi, ja paši negrib sākt strādāt?!?!