Laabrit!

Tā gluži nemanot ir paskrējis gads un atkal pamanījos piedalīties SEB MTB Valmiera – Cēsis posmā. Salīdzinot ‘toreiz’ un ‘tagad’, jutos diezgan advancēts un pieredzējis – kā nekā, aiz muguras vēl 5 posmi no iepriekšējās sezonas, uz stūres odometrs un pulsometrs (prastāk – spidometrs un tahometrs), kabatā div-ar-pus vafeles. Dzerampudelē gan tikai ūdens…

Rezultāts, nu tā – vidēji. Pirmām kārtām tādēļ, ka pašsajūta bija pārāk viegla un laba pēc finiša, otrām kārtām – pēc tahometra kādus pēdējos ~7km redzēju, ka varu mīt vairāk, bet kaut kā neminās. Protams, protams, visā varētu vainot faktu, ka biju noķēris endorfīnu vilnīti un kādus 5km minu ar smaidu līdz ausīm, aizmirstot, ka ir jau pamītas 60 minūtes un vajadzētu likvidēt kādu vafeli. Vai ari – ka vafeles bija cita veida, un mozh ogļhidrāti pārāk lēni sadalījās. Nu nez – bet ir/bija sajūta, ka varēja nomīt ari spraigāk. Tā lūk.

Morāle un secinājumi. Nu ko tur – vajag tik mīt. Un ari starp sacensībām – to ari pagaidām centīgi štepselēju, 3x nedēļā. Esmu atradis (kur, kur – netā protams J) interesantu shēmu. To notestēsim ja ne gluži šajās, tad nākamajās sacīkstēs. Tad ari plašāks komentārs 😉

labrīt!

Vakar konstatēju, ka divi tulamori ir tāda pavisam normāla robeža kārtīga darba cilvēka darba dienas nobeigumam! Kādēļ tieši divi? Elementāri – trešais palika pusratā! 😀

Citiem vārdiem – vakar apmeklēju Karakuma 13. gadadienai veltīto pasākumu iekš Feelings (iepriekš tur bija Cassablanca). Nu tā – pasākumam ne vainas, tik tādā mežonīgā saspiedienā viss norisinājās. Bet kā saka – neba nu kvadrātmetros ir laime 😉

Labrīt!

Vot aizmigt nevarot, kāds te piemurkšķēja, un še tev – vakarnakt ari radās grūtības. Kā jau īpatnis, kuram reizēm (gan ne pārāk bieži :D) uznāk vēlme eksperimentēt un izprovēt ko jaunu uz savas ādas, atsaucu atmiņā gan savus, gan citu ieteiktos variantus. Tad nu par visu pēc kārtas.

1. Atcerējos pirmo gājienu ar atslābināto žokli. Lai labāk izprastu turpmākos, pateikšu – mīlu praktizēt gulēšanu uz muguras. Un pēc iespējas – ari bez spilvena. Nu re, tātad – atslābinu žokli un gaidu miegu… ghllp… baaa, žoklis atslābst, atslābst ari mēle, un man sāk rasties neliela žņaugšanas sajūta ar puskrāciena efektu turklāt. Fick-jego, šito variantu izslēdzam no favorītu saraksta.

2. Nu skaidrs, tātad fiziskās metodes atmetam, pārejam uz 21.gadsimtas atbilstošākām – mentālajām metodēm. Sākumā iedomājos par balto zirgu. Vooot, zirgs, liels un balts, tāds spēcīgs un cēls dzīvnieks. Cēli kustas un rikšo… (tāds neliels miers iestājas – ir ok). Bet tad kāds neģēlis ‘piezūmē’ to zirgu tuvāk – nu, lai miera efekts palielinātos, protams! Še tev, izrādās zirgs ir ne tikai balts, bet ari spalvains. Spalvas kopā ar ādu, cēlajam miega nesējam rikšojot, kustas pār spēcīgajiem muskuļiem, muskuļi pie katra soļa ritmiski saspringst un atslābst… saspringst un atslābst, saspringst un atslābst, sasp… un aizvien straujāk un spēcīgāk – spēcīgs zvērs kā nekā, un skrien arvien ātrāk un ātrāk!

Velns, man pulss uzkāpj virs 100 ka nemetās un viss miegs zirgam zem astes!! Labi, dzenam zirgu aplokā, lai skrien kur grib, man te miegs ir jāguļ tomēr, vai zinies…

3. Ok. Vēl bija variants par balto istabu. Foorshi… istaba balta, nav ne muskuļu nekā. ‘Skatiens’ klīst apkārt, nav kur pieķerties. Pulss krītas… ir labi, savelk nedaudz uz miegu. Hm, laikam šis būs labākais no aplūkotajiem variantiem 🙂 eeepsss… bzz…. kas te džinkst, velns, koa?!? aaa… – izrādās baltajā istabā melna muša lidinās!! Lidinās un traucē, jo skats tā vien ķeras pie riņķojošā pteriodaktila (nu labi, gan jau kāds piesiesies, bet ko man citu bija padomāt nakts vidū?) pēcteča… eh, pēkšņi pie rokas uzrodas pletnīte, sāku spārnoto kukaini aši medīt, daudz nav jāiesvīst un kaitēklis ir glīti pieplacināts pie sienas! Nu iestājas ilgi kārotais MIERS. Vhuuu… liekas, miegs atkal tuvojas no kreisā acs kaktiņa puses… 🙂 Tāāā, pāāga… vouuu, še tev – tas lidoņa pleķis uz sienas sāk kustēties, sadaloties sīkākos pleķīšos, kuri ar strauju zummm skaņu paceļas gaisā, un nu jau ir vesels mākonis melno insektu!!!

Bāc, labi, istabu nafik, taisām durvis ciet un ejam prom.

4. Nu, nekur tālu jau neaizgāju, tā šķiet. Kā apzinīgs ES pilsonis Rīgas lidostā pie muitas lodziņa laimīgs pziņo: “Nav nekā deklarēja!”, tā nodeklarēju sev – ‘šobrīd pats galvenais TEV (tobish – man) ir AIZMIGT’. Cītīgi mēģināju koncentrēties. Un vairs daudz neko neatceros… laikam aizmigu 🙂

Rezumē… Grūti teikt, kas kuram strādā, gan jau tas atkarīgs no konkrētās situācijas un dienā piedzīvotā, bet reizēm laikam vispareizāk ir koncentrēties uz pamat lietām, necenšoties ‘supertruperēt’ un ‘advancēties’… 😉

Nācās tomērt secināt, ka ne gluži viss ir precīzi uztverams no šejienes. Tāpēc interesentiem tulkojums – vai visu ir pareizi izdevies izķert… 🙂

“Cilvēks ir interesants subjekts vai objekts, atkarībā no situācijas. Skaidrs, ka viņš (un ari ‘viņa’, protams, ja gribam būt pavisam korekti un neviens nesaboztu savu spalviņu) ir ievērojami komplicētāks un sarežģītāks nekā virspusēji izskatās un nekā esam paraduši domāt.

Viena no interesantajām lietām, kuru nolēmu izprovēt ari praksē, ir uztveres īpatnība, kas tekstu, kurā vārdiem, izņemot vārda pirmo un pēdējo burtu, ir saputrota burtu secība, tomērspēj uztvert pareizi. “

Cēlkivs ir ittnnaerses sbtuekjs vai ojekbts, aktbaīrā no stajāuicis. Skidars ka viņš (un ari vņia, prmtoas, ja giabrm būt pavisam kotkeri un neivnes nzsbotaeu savu svailņpu) ir iovmajreēi kkpmēoitlcās un sžīerkģtaās nekā vssjupiēri ikāstazs un nekā esam puadašri dāomt.

Veina no itseājarnnteam litāem, kruu nloēmu iorpēvzt ari pasrkē, ir utrevezs īpītabna, kas ttkesu, kruā veāridm, izņmeot vrdāa pirmo un pējdēo bturu, ir sortatpua btruu secbīa, toēmr sēpj utrevzt prieazi.

Nu kā? 🙂

Velns, jau noriebies ir viens reklāms – ALFA ņemas un kliedz, kind of – redz kas par slaveno Holivudas aitu atbraukusi, ari, rekur, tas aktieris ir klāt, un vispār, pasaules lielākā izpārdošana, un tā tālāk… nē, nu it kā jau skaidrs – reklāma ir reklāma un katrs mēģina kaut kā uzmanību pievērst. Bet ja šitā, teikšu kā ir, melo ausī ‘skatīdamies’, tad acīmredzot tas nav vienīgais blefs. Nu nezinu, sāk nepatikt man šitas kantoris…

p.s. kāds es nelaimīgais, ne? 😀

Labrīt!

Miegs ir organisma stāvoklis, kura laikā norisinās virkne ļoti (un ari mazāk) sarežģītu fizioloģisku procesu. Ja izdodas izgulēties labi, tad nākamā diena ir daudz vieglāka, prāts asāks, noskaņojums pozitīvāks un dzīve skaistāka – pat sastrēgums (ja tāds gadās) ir pilns uzjautrinošu situāciju, fizionomiju un skaņu. Pilnīgi pretēji novērojumi fiksēti (vismaz pašam), ja pamostoties jāsecina – bjaķ, šonakt gulēts štruntīgi…

Pats esmu ievērojis (gan nevarēšu pretendēt uz mega oriģinalitāti), ka ir divi aspekti, kas kritiski ietekmē izgulēšanās stāvokli – miega ilgums un aizmigšanas ātrums, kas gan ir nedaudz saistīti savā satrapā. Šoreiz neaplūkošu gulēšanas apstākļus – temperatūra, apgaismojums, gaisa svaigums, kā ari situācijas, kad gulta ir tizla – spiež muguru vai kaklu, vai, piemēram, gadījumus, kad ir patrāpījies agresīvs blakus gulētājs, kurš ik pa brīdim iebukņī, iesper vai vienkārši atņem visu segu 😀

Tātad gulēšanas ilgums un iemigšanas ātrus. Par ilgumu – variantu nav. Kādreiz bija jociņš: „Guli ātrāk, spilvenu vajag!!”, bet tas nu īsti nestrādās – cik stundas guli, tik guli.

Tagad par iemigšanu. Kā liecina gadiem ilgušie eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem – mani pašu, esmu secinājis, ka visaktīvāk aizmigt traucē paša domas – tās virpuļo un mētājas, uzrodas no jauna, krustojas savā starpā, reizēm savijoties neatšķetināmos kamolos, tā ka gribas paņemt Damokla kunga instrumentu (aka zobenu) un to visu pārcirst! Bet nepalīdz…

Šajā kontekstā atceros kādu teicienu – būt laimīgam nozīmē būt par saimnieku sev pašam. Nu, vai aptuveni tā. Taču kā gan es varu būt sev saimnieks, ja manas paša domas dzīvo savu dzīvi un, johaidī, traucē man – BOSAM – aizmigt!! 🙂

Nu lūk. Viegli teikt, pateiksiet. Tā jau ir. Bet ir ari pāris receptes, ar kuru pielietošanu pārsvarā izdodas savas nepaklausīgās domas nolikt pie vietas – uz plauktiņa līdz rītdienai.

Pirmā, absolūtās disciplīnas metode: nolemt (pie sevis), tagad galvenais ir GULĒT!! Un viss… (nu… reizēm izdodas 🙂 )

Otrā, nedaudz advancētāka, iesaistās jau vizulizācijas principi: iedomāties sev priekšā logu, pa kuru domas lien vai lido iekšā (manī, acīmredzot, kur gan vēl), un aizvilkt tam priekšā melnu aizkaru. Un tad ar mušu pletnīti apdauzīt visas domas un domiņas, kuras gar aizkaru laužas garām (šī ir interesantāka, var nedaudz izgāzt vēl agresiju, kas palikusi 🙂 )

Trešā, ienāca prātā vakar, bet ari vizualizācija: paņemt visas domas, kuras maisās galvā, un sapīt tādā kā bizē. Ja kāda uzrodas no jauna vai izspraucas ārā – ieštaucēt atpakaļ bizē starp pērējām, lai nevipendrījas tik daudz 😉

Nu ko, 100 ., ka ir vēl daudz variantu, bet šie ir mani populārākie. Visvairāk mēģinu praktizēt pirmo, kurš ir grūtāks, bet – disciplīnai taču jābūt, vai ne? 😉

Labrīt!

Izrādās, pārmērīgi aizraujoties ar košļājamo gumiju patērēšanu, var iedzīvoties interesantos blakus efektos – svara zaudēšanā (kas vienai daļai cilvēku, īpaši daiļā dzimuma pārstāvēm, ir kā apsolītā zeme – respektīvi, nekas slikts 😀 ) un ari caurejā. Pareizāk gan droši vien būtu teikt – caurejā, kura noved pie svara zuduma…

Kā atklājas, pie atbildības būtu saucams ‘jauneklis’ vārdā sorbitols, kurš piemaisīts gumijas masai ar nolūku iztikt bez cukura, bet nodrošināt saldumu, bez kura nu nekādi košļātājs negrib iztikt…

Taisnības labad gan jāpiezīmē – ieberzties varot tikai indivīdi, kuri nožļebina 5-20 gramus sorbitola dienā. Kas pārrēķinot iekš spilventiņiem varētu būt 4-16 gabali dienā, jo vienā tādā esot vidēji 1.25 grami sorbitola. Nu, 16 tad vēl, bet 4 gab nemaz tik daudz neizklausās, bet tas jau droši vien atkarīgs no atsevišķā indivīda…

Nu ko, ne par velti saka – zelta vidusceļš 😉

p.s. avots – šiten te

labrīt atkal…

Papildus vakardienas priekam par koncertu, atļaušos izdarīt secinājumu – ziema ir klāt! Gan nezinu uz cik ilgu laiku, bet termometrā bezkaislīgi spīdošie -9 grādi un paplānā jaka šorīt lika to tā pavisam nepastarpināti sajust!

Nu ko, jāmeklē kāds biezāks fufaika laikam…

Labrīt!

Kā jau no virsraksta droši noprotams – vakar biju Aleksandra Sircova, aka Muraveja, jubilejas koncertā. Un tāpat no virsraksta noprotams, ka koncerts, manuprāt, bija tiešām ļoti labs, lai neteiktu vairāk!

Nezinātājiem īsumā – 2008. gada 2. janvārī Kongresu namā, atzīmējot Aleksandra Sircova 50 gadu jubileju, uzstājās virkne mūziķu, kopumā vairāk kā 80! Tai skaitā – Intars Busulis, Normunds Rutulis, Arnis Mednis, Marija Naumova, Pete Anderson, Aisha, Gunārs Meiers, Aivars Lapšāns, Labvēlīgais tips, Keksi, Red Bee, Opus pro, Eolika, Rebel, Time after time un Latvian blues band, arī viesi no Igaunijas – Tenis Mjagi, grupas Chicken band un Lament.

Gandrīz visu koncerta laiku ģīmi nepameta mazliet muļķīgs smaids kā bērnam, kuram nupat iedota jauna mantiņa – patika tas, ko demonstrēja viesi un pats Muravejs. Vienīgā nelaime, kas gan ir mana problēma, neizdevās nosēdēt līdz beigām – mani, acīmredzot, piebeidza jaunā gada pirmās darba dienas sindroms kombinācijā ar ‘sarkano biti’ (skanēja briesmīgi un negatīvā nozīmē lēca ārā no pārējo dalībnieku fona) un tai sekojošais karstasinīgo igauņu importa regeja dziedonis – ar savu gandrīz vai 10 minūšu garo variāciju par tēmu Purple rain. Šorīt diemžēl nācās secināt, ka garām esmu palaidis Time after time, Busuli un vēl kādus tipus… bet ko padarīt – katram jāzina savs mērs, ir taču ari nākamā diena 🙂

p.s. ir vēl kāda pozitīva lieta – noskaidrojās kas ir Ieva Ke (jautājums no šejienes) – Ieva Kerēvica 😉