hello..
šodien dažādu lietu starpā uzdūros šādai jaunai lietai – (Cita diena). Pirmais iespaids – patīk. Kaut ka aizķēra pēdējais vārds no devīzes: ‘Par tev un Latvijai būtisko. Godīgi.’ Kaut kāpēc ir sajūta, ka šiem kadriem tiešām varētu iznākt, kā viņi paši saka – godīgi. Lai nu veicas 😉
Otra lieta sasmējos par Repši – (kā šis sūdzas par Jakānu)– nu riktīgs bērnudārzs 😀 Tur nav ko ņemties un sūdzēties, jārīkojas kā ASV iztaisījās ar Alu Kaponi. Nevarēja pieķert pie rokas ļaundarības un pierādīt saistību, tad pierādīja, ka džeks nav nomaksājis nodokļus un iesēdināja tāpat pa krietno. Mūsu pašu Repše labi iesāka, bet nevar līdz galam novest – tāds straujšs un emocionāls viņš mums pagadījies… tad jādod darbs kādam citam vīram, kurš varētu mierīgi un kārtīgi visus papīrus sarakstīt – ja pārkāpums konstatēts, lai saliek visus punktus uz i un atlaiž to Jakānu, ka ne gailis pakaļ nekladzina…
Un vispār – šodien piektdiena. Vēl gan šādas tādas izdarības padomā, bet principā rīt jau ir sestdiena! 🙂 turklāt ir paredzētas dažas deju nodarbības – tas savukārt nozīmē, ka nākamā nedēļa būs reāli feina 😉
labrīt!
ir jau klāt vakars, bet tas, šķiet, nav nekas īpašs – tā gadās ik pa katrām 24 stundām, cik nu ir novērots… 😀 atkal apmeklēju bazeinu, bet tas nu tā, būtiskāk, ka nākamnedēļ šiem kaut kāds remonts, tāpēc vienu apmaklējumu nāksies izlaist 🙁 vai izdosies ko interesantu izdomāt tā (baseina) vietā – pagaidām nezinu…
otra lieta – nupat pieēdos. tai skaitā skābētus kāpostus – veselu burciņu izšņirkāju. Un tagad ar interesi gaidu vai būs kāda īpaša reakcija jebšu ne… fonā skan 20th Century lulabies, šņāc čaiņiks un… mja, cepumi gan beigušies – man bija tādi feini, auzu pārslu ar rozīnēm… hm… nu labi, pietiks par gastronomiju.
Kādu labu laiciņu nav nekas jauns pateikts par dienas priekiem. Tas gan nenozīmē, ka tie būtu beigušies jebšu palaisti garām, atzīšos – esmu nedaudz paslinkojis, nedaudz iekrāmējies darbos, un tad prieku pierakstīšana kaut kā piemirstas… (starp citu – nupat vienā atvilknē atradu šokolādes krēmu vai kā nu to sauc… tipa, nutella… maize gan ari beigusies, bet var jau tāpat kādu karotīti pagaršot, ne? 🙂 man gan saldumi parasti ne pārāk, bet ir ari neparastas dienas :D) nu ja… pie šodienas priekiem gribētu pieskaitīt to feino sajūtu, kad izdevās ar pirmo piegājienu izmontēt auto izdegušo spuldzīti – it kā štrunts, bet citās reizes ir tā, ka jāķimerējas uz vella paraušanu un jāatskrūvē vai pus auto vaļā (tā, piemēram, bija ar iepriekšējo auto – lai nomainītu gabarīta lampiņu, bija jāsagriež stūŗe un tad jāskrūvē no riteņa arkas apakšas vaļā vāciņš…) nu redz, tagad tik rīt jādabon jauna, ko ieskrūvēt – reizēm tas pat ir sarežģītāk, tā teikt – izārdīt jau visi gudri :))
tā lūk. nu ko rīt atkal jauna diena, turklāt piektdiena, gan jau atkal kaut kas feins gadīsies 😉
Pulkstens pieci vakarā standarta izpratnē signalizē par darba dienas beigām, jautru došanos mājupa vai citās vakara gaitās un izklaidēs. Lai ari šodien nekur nesprukšu un būs vien jāpastrādā, sajūta tāpat ir diezgan jau ‘piektdienīga’ – tāds ka atslābums.. droši vien zināmā mērā tas saistīts ar to, ka vakar iznāca pastrādāt sirsnīgāk – līdz pus4iem no rīta, savukārt šodien ir izdarītas vairākas svarīgas lietas un atlikusi dogija aste, kurai pārkāpt..
Un rīt patiešām būs piektdiena – es jau zinu, ka točna gribu iztusēt atkal pa dejām, kaut kā prasās izkustēties un nedaudz patusēt 😉
og, jāpārkāpj tomēr tai suņa astei, lai ir miers un piektdienu var uzsākt vēl feināka noskaņojumā! 😉
Vējš ir šodienas pavēlnieks, un es melošu, ja teikšu, ka vējš man nepatīk. Īstenībā man pat ļoti patīk gaisa masu trakošana, spēks ar kādu tiek locīti koki, pa gaisu nestās lapas, gaisa straumju spiediens, kuru vienkārši nevar nesajust.. Tāpēc ļoti labi saprotu tos, kuri dodas vētru laikā ārā vai uz jūru, vai kur nu kurais.. pats ari esmu pa reizei lielos pūtienos vilcies uz molu vai vienkārši jūrmalu, tas gan bija sen, bet tomēr.
p.s. jāņem gan vērā, ka šitās nodarbības jāizpilda pienācīgā ekipējumā 😉
Pēc nedēļas un vēl nedaudz esmu atkal no baseina – pēc nelielas diskusijas ar priekšnieci mani tomēr palaida plunčāties. Lieta tā, ka 4dienās šamējie strādā tikai līdz 21.00 nevis 22.00, bet neko – ekspress tempā peldējām 700 metrus un pēc 20min jau biju no baseina ārā 😉 Protams, nekāda nopietnā slodze tā nesanāca, bet galvenais mērķis šoreiz bija dabūt izkustināties un salasīt nedaudz endorfīnu gabaliņu, tā ka rezultāts pilnīgi ok. Redz, pat saņēmos kaut ko ierakstīt ari šeit… 😀
Lai gan īstenībā gandrīz viss ir tikai gribēšanas jautājums, gribi – saņemies un ej uz baseinu, gribi – padalies savās šīs dienas pārdomās, gribi – ielien aukstā dušā no rīta, gribi – un piecelies ar pirmo modinātāja zvanu… pārāk viegli ir izdomāt un pārāk viegli ir paļauties dažādiem attaisnojumiem un atlaidēm. Vienu brīdi, tas gan bija gadu, pusotru atpakaļ, nez kā ienāca prātā doma – pārsvarā taču esmu baigi centīgs, tas nozīmē, ka pa reizei varu sev kādu atlaidi piešķirt. Nu, it kā normāla doma… taču ir baigais risks un problēma – kurā brīdī mazā atlaidīte var kļūt par LIELO SLINKOŠANU?? Tas ir kā ar velnu un mazo pirkstiņu senču sakāmvārdā, un par senču gudrībām pārsvarā esmu augstās domās – ok, mobilā telefona vai traktora viņiem nebija, taču – so what, tika galā tāpat labi un reizēm, domāju, pat labāk, nekā mēs ar savām modernajām pārgudrībām… nu labi, tā tāda liriskā atkāpe… 🙂
Tagad esmu nonācis pie jaunas spēlītes vai vingrinājuma, ja gribat… es pret sevi šādos slinkuma, attaisnojumu meklēšanas un vājuma brīžos attiecos kā pret mazu bērnu – skatos no malas un uzjautrinos par sevi. Sak, nu.. ko vēl izdomāsi, lai tikai varētu kaut ko nedarīt vai izlaist? Vislabākais, ja izdodas sasmieties pašam par sevi – tad visi attaisnojumi pazūd un vairs nekas daudz nav jāsaņemas!
Nu ko – lai ari jums izdodas uzjautrināties pašiem par sevi ;))
Labrtīt!
Ir jau otrdiena, taču svētdien nonācu pie it kā ne-neparasta, taču sev zināmā mērā negaidīta secinājuma. Biju atgriezies no dejām, kad sapratu, ka jūtos sasodīti labi – tāda pilnīgi lidojoša sajūta, garastāvoklis uz +100 un tā tālāk.. feini, ko lai citu saka. Savukārt nedēļu pirms tam – iepriekšējā svētdienā, pirms došanās uz dejām biju uzvilcies un mani kaitināja, šķiet, pilnīgi viss – sākot ar datoru (kaut kas ķērās), mobilo (ari tas kaut ko niķojās) līdz pat trauku mazgāšanai (ari tur kaut kas nesanāca) 😀
Tā kā pēc dabas esmu nedzērājs… tfu – pozitīvs optimists, tad sāku tīt filmu atpakaļ, mēģinot saprast, kur tad tas suns šoreiz paslēpies. Faktiski, kopsavilkums nāca tīri ātri – izņemot laivu braucienu, kopš septembra sākuma (s3) tā ari nebiju darījis neko, kas līdzinātos fiziskam treniņam – tai skaitā dejas… Iepriekš diezgan cītīgi, savas divas reizes nedēļā biju vai nu uz velo vai nu skrejceliņa, caurmērā kādu stundu, tad vēl dejas, ari kādas pāris reizītes – tā ka nu, aktivitāšu netrūka…
Tā ka ņemiet vērā – fiziska slodze ārkārtīgi pozitīvi ietekmē garastāvokli, esmu pārbaudījis pats uz sava ‘kažoka’. Un ir TIK viegli iegrimt citās lietās, atrast attaisnojumus (nogurums, aizņemtība, citas darīšanas, sāpes, traumas, nupat pieēdos, slinkums, filma pa tv utt.), lai izlaistu vai nemaz nesāktu praktiskās aktivitātes 😉 Kā jau teicu – secinājums nav neparasts, taču negaidīti bija tas, cik ātri paskrējis laiks un cik ātri sajutu slodzes iztrūkumu…
p.s. labi, labi – atzīšos, nupat atnācu no baseina (izdomāju treniņu, kurā netiek noslogoti ceļgali, kas šobrīd man ir nedaudz aktuāls jautājums) 😀 😀