Palasot db.lv uzdūros vienam elegantam pasākumam. Īsumā – kāda privātpersona iesniegusi prokuratūrā pieprasījumu izmeklēt iepirkumu, kas veikts īsi pirms kādas valsts iestāds likvidācijas. Rezultātā iegādātie iphone pāris dienas pēc pirkuma norakstīti un atdoti Kastēnam un Asarim. Apple datori gan esot palikuši pāri, tie šamos jaunekļus nav ieinteresējuši (muļķīgi gan – man daudz labāk tos ‘mak-bukus’ būtu savākt gribējies ;))
pilns raksts db.lv: šeit
Labrīt!
Šorīt nedaudz apmācies un varbūt tieši tāpēc gribas kaut ko saulainu, kaut ko, kas padarītu dienu skaistāku un feināku. Kaut ko līdzīgu, manuprāt, piedāvā šis klipiņš – jo gandrīz ikkatrā lietā, vieta vai notikumā varam (ja pacenšamies) saskatīt kaut ko pozitīvu un smaida vērtu. Tāpēc – lai šodienas prieks ir Klūnijs ar savu attieksmi, nosauksim to tā 😉
Ar šo oficiāli tiek izveidota jauna sadaļa – dienas prieks. Šeit varēs atrast tās lietas, kuras būšu ieraudzījis un kuras būs iegriezušas dienai vairāk feino krāsu 🙂
Gribi kā labāk – un bieži vien sabrauc auzās… alternatīvas? Droši vien jādara, kā tajā brīdī kārojas pašam vairāk… lai gan, ari tā varot sabraukt pa grāvjiem. Acīmredzot pareizais kārtējo reizi būs tas vidusceļš – reizēm nākas piekāpties pienākumam vai ‘pareizajiem’ soļiem, reizēm var, dažreiz, šķiet, pat – vajag, mesties kārdinājuma apskāvienos. Savukārt ar prasmi nošķirt vienu no otra raksturojas civilizācijas gudrākie īpatņi, precīzāk gan teikt – dzīvesgudrie, jo skolā samācītie fakti šite maz palīdzēs (tik daudz par teicamnieku sindromu 😀 )
Vismuļķīgāk – ka tajā konkrētajā brīdī tev šķiet – eu, šitā ir reāli pareizi un viss būs bumbās. Tomēr pēc tam ir tīīīk muļķīga sajūta, kad redzi, velns, kaut kā nav gluži kā gribējās. Un vēl tizlāk tas ir tāpēc, ka izmainīt ari vairs nekā nevar. Var jau teikt mūžu dzīvo, mūžu mācies, taču ko tad tur var iemācīties – situācijas katra no katras atšķiras, un sajūtas no ‘iekšām’ nolasīt un pareizi interpretēt – baigi nekur neiemācīsie,s – šis par to, cik atkal jākāpj uz tā paša grābekļa 😉
og, vīri un sievas, kumelīšu tēja izšņurkstināta, pamazāk jāstumjas uz gultas pusi. jumziem ari – nosapņojiet kaut ko vērtīgu, tā lai no rīta ir skaidra kāda štellīte, kura nav bijusi skaidra līdz šim ;D
Kaspars Dimiters uzrakstījis vēstuli Repšem par savām nedienām ar kredīta atmaksu, runājot «tikai par mehānismu, lai daudzi tūkstoši cilvēku, kredītu krīzes dēļ zaudējuši iztiku, nepaliek uz ielas». Turklāt saka: «Cik forši būtu, ja 20 000 cilvēku uzrakstītu vēstules – mana valsts, palīdzi! Vismaz kopības sajūta nelaimē.»
Viss jau ir labi, tikai man kaut kā nepamet sajūta – tagad, kad ir slikti, visi atceras par valsti un grib saņemt palīdzību. Es jau pat neiebilstu – viena no valsts funkcijām ir gādāt par savu pilsoņu labklājību, kad pašiem nesekmējas. Taču vai nav tā, ka labajos un ‘treknajos’ laikos par valsti mēs paši rūpējāmies tieši tāpat kā šobrīd valsts par mums? Citiem vārdiem – nodokļus maksāt negribējām, izšķērdēt – labprāt, vislabākais biznesa modelis bija ‘piekonektēties’ kādam – valsts vai pašvaldības, vienalga – budžetam, uz vēlēšanām negājām, par politiku neinteresējāmies utt utjp…
Analoģijas nav tālu jāmeklē – kas notiks ar bērnu, kurš aug savā novārtā, vai pat jebkuru mehānismu, piemāram, automašīnu – ja ar to tikai brauc, bet uz apkopēm neved. Loģiski – ka ar laiku tas vairs nekalpo tādam mērķim, kā sākotnēji gribēts un domāts. Bet mēs brīnāmies un kasām pakausi…
