vakar aizmirsu par baseinu… un tas vairs nav feini. pat nezinu kā tas man izdevās, bet pavisam baseins izkrita no prāta. Protams, nedaudz pie vainas darbi, jo pakrāmējos ar pāris ekseļiem, bet tomēr vajadzēja atcerēties un apmeklēt. Nu tagad gaidīsim rītdienu.
Par baseiniem runājot, izgājušā reizē uzplijās viens pļāpīgs igaunis, pats gāja kā raķete, tad nu ņēmās dalīties ar mani pieredzē, jo es nemaz tik raķetīgi nepeldu. Vispār interesanti, nebūtu iedomājies, ka ir pilns internets, tai skaitā youtube, kur ir dažādi peldēšanas knifi un tehnikas apskatītas, izķidātas. Tas ir kā atbilde uz domām, par to kā un kur uzlabot peldēšanas tehniku – nokrīt no gaisa tev baseinā igaunis un izstāsta, kur meklēt 🙂 Starp citu ir saitīte – swim.ee, no turienes šamējais smeļoties iedvesmu. Turklāt varot visu ko interesantu atrast, meklējot par visādiem torpiem un felpsiem.. nu ko – internets ir liela bedre, kur atrast var visu ko 😉
Pēc nedēļas un vēl nedaudz esmu atkal no baseina – pēc nelielas diskusijas ar priekšnieci mani tomēr palaida plunčāties. Lieta tā, ka 4dienās šamējie strādā tikai līdz 21.00 nevis 22.00, bet neko – ekspress tempā peldējām 700 metrus un pēc 20min jau biju no baseina ārā 😉 Protams, nekāda nopietnā slodze tā nesanāca, bet galvenais mērķis šoreiz bija dabūt izkustināties un salasīt nedaudz endorfīnu gabaliņu, tā ka rezultāts pilnīgi ok. Redz, pat saņēmos kaut ko ierakstīt ari šeit… 😀
Lai gan īstenībā gandrīz viss ir tikai gribēšanas jautājums, gribi – saņemies un ej uz baseinu, gribi – padalies savās šīs dienas pārdomās, gribi – ielien aukstā dušā no rīta, gribi – un piecelies ar pirmo modinātāja zvanu… pārāk viegli ir izdomāt un pārāk viegli ir paļauties dažādiem attaisnojumiem un atlaidēm. Vienu brīdi, tas gan bija gadu, pusotru atpakaļ, nez kā ienāca prātā doma – pārsvarā taču esmu baigi centīgs, tas nozīmē, ka pa reizei varu sev kādu atlaidi piešķirt. Nu, it kā normāla doma… taču ir baigais risks un problēma – kurā brīdī mazā atlaidīte var kļūt par LIELO SLINKOŠANU?? Tas ir kā ar velnu un mazo pirkstiņu senču sakāmvārdā, un par senču gudrībām pārsvarā esmu augstās domās – ok, mobilā telefona vai traktora viņiem nebija, taču – so what, tika galā tāpat labi un reizēm, domāju, pat labāk, nekā mēs ar savām modernajām pārgudrībām… nu labi, tā tāda liriskā atkāpe… 🙂
Tagad esmu nonācis pie jaunas spēlītes vai vingrinājuma, ja gribat… es pret sevi šādos slinkuma, attaisnojumu meklēšanas un vājuma brīžos attiecos kā pret mazu bērnu – skatos no malas un uzjautrinos par sevi. Sak, nu.. ko vēl izdomāsi, lai tikai varētu kaut ko nedarīt vai izlaist? Vislabākais, ja izdodas sasmieties pašam par sevi – tad visi attaisnojumi pazūd un vairs nekas daudz nav jāsaņemas!
Nu ko – lai ari jums izdodas uzjautrināties pašiem par sevi ;))
Labrtīt!
Ir jau otrdiena, taču svētdien nonācu pie it kā ne-neparasta, taču sev zināmā mērā negaidīta secinājuma. Biju atgriezies no dejām, kad sapratu, ka jūtos sasodīti labi – tāda pilnīgi lidojoša sajūta, garastāvoklis uz +100 un tā tālāk.. feini, ko lai citu saka. Savukārt nedēļu pirms tam – iepriekšējā svētdienā, pirms došanās uz dejām biju uzvilcies un mani kaitināja, šķiet, pilnīgi viss – sākot ar datoru (kaut kas ķērās), mobilo (ari tas kaut ko niķojās) līdz pat trauku mazgāšanai (ari tur kaut kas nesanāca) 😀
Tā kā pēc dabas esmu nedzērājs… tfu – pozitīvs optimists, tad sāku tīt filmu atpakaļ, mēģinot saprast, kur tad tas suns šoreiz paslēpies. Faktiski, kopsavilkums nāca tīri ātri – izņemot laivu braucienu, kopš septembra sākuma (s3) tā ari nebiju darījis neko, kas līdzinātos fiziskam treniņam – tai skaitā dejas… Iepriekš diezgan cītīgi, savas divas reizes nedēļā biju vai nu uz velo vai nu skrejceliņa, caurmērā kādu stundu, tad vēl dejas, ari kādas pāris reizītes – tā ka nu, aktivitāšu netrūka…
Tā ka ņemiet vērā – fiziska slodze ārkārtīgi pozitīvi ietekmē garastāvokli, esmu pārbaudījis pats uz sava ‘kažoka’. Un ir TIK viegli iegrimt citās lietās, atrast attaisnojumus (nogurums, aizņemtība, citas darīšanas, sāpes, traumas, nupat pieēdos, slinkums, filma pa tv utt.), lai izlaistu vai nemaz nesāktu praktiskās aktivitātes 😉 Kā jau teicu – secinājums nav neparasts, taču negaidīti bija tas, cik ātri paskrējis laiks un cik ātri sajutu slodzes iztrūkumu…
p.s. labi, labi – atzīšos, nupat atnācu no baseina (izdomāju treniņu, kurā netiek noslogoti ceļgali, kas šobrīd man ir nedaudz aktuāls jautājums) 😀 😀