Labrīt!

Surfējot pa interneta plašumiem (gan lokālas teritorijas), uzgāju šitādu materiālu. Galvenajās lomās Nuno un Vanda, dejotāji, kuri piedalījās šī gada (2009) Rīgas salsas festivālā un, es domāju – ir uz palikšanu, ciktāl tas atkarīgs no publikas pieprasījuma, jo pasniedza patiešām labi un dejo vēl labāk. Tas nu tā, ievadam, bet tālāk lai ‘runā’ paši… šitas pasākums šodien tiek izvirzīts ari dienas prieka statusā – noskatoties uzreiz kaut kāds pacēlums rodas 🙂

p.s. virsraksts, protams, vairāk gan attiecas uz salsu un citām latīņu dejām, taču, domāju, ari citu deju piekritēji novērtēs izpildījuma tehnisko, muzikālo un visas pārējās puses 😉

Pulkstens pieci vakarā standarta izpratnē signalizē par darba dienas beigām, jautru došanos mājupa vai citās vakara gaitās un izklaidēs. Lai ari šodien nekur nesprukšu un būs vien jāpastrādā, sajūta tāpat ir diezgan jau ‘piektdienīga’ – tāds ka atslābums.. droši vien zināmā mērā tas saistīts ar to, ka vakar iznāca pastrādāt sirsnīgāk – līdz pus4iem no rīta, savukārt šodien ir izdarītas vairākas svarīgas lietas un atlikusi dogija aste, kurai pārkāpt..

Un rīt patiešām būs piektdiena – es jau zinu, ka točna gribu iztusēt atkal pa dejām, kaut kā prasās izkustēties un nedaudz patusēt 😉

og, jāpārkāpj tomēr tai suņa astei, lai ir miers un piektdienu var uzsākt vēl feināka noskaņojumā! 😉

Nu ko – lai feins vīkends!!! 😀

Labrtīt!

Ir jau otrdiena, taču svētdien nonācu pie it kā ne-neparasta, taču sev zināmā mērā negaidīta secinājuma. Biju atgriezies no dejām, kad sapratu, ka jūtos sasodīti labi – tāda pilnīgi lidojoša sajūta, garastāvoklis uz +100 un tā tālāk.. feini, ko lai citu saka. Savukārt nedēļu pirms tam – iepriekšējā svētdienā, pirms došanās uz dejām biju uzvilcies un mani kaitināja, šķiet, pilnīgi viss – sākot ar datoru (kaut kas ķērās), mobilo (ari tas kaut ko niķojās) līdz pat trauku mazgāšanai (ari tur kaut kas nesanāca) 😀

Tā kā pēc dabas esmu nedzērājs… tfu – pozitīvs optimists, tad sāku tīt filmu atpakaļ, mēģinot saprast, kur tad tas suns šoreiz paslēpies. Faktiski, kopsavilkums nāca tīri ātri – izņemot laivu braucienu, kopš septembra sākuma (s3) tā ari nebiju darījis neko, kas līdzinātos fiziskam treniņam – tai skaitā dejas… Iepriekš diezgan cītīgi, savas divas reizes nedēļā biju vai nu uz velo vai nu skrejceliņa, caurmērā kādu stundu, tad vēl dejas, ari kādas pāris reizītes – tā ka nu, aktivitāšu netrūka…

Tā ka ņemiet vērā – fiziska slodze ārkārtīgi pozitīvi ietekmē garastāvokli, esmu pārbaudījis pats uz sava ‘kažoka’. Un ir TIK viegli iegrimt citās lietās, atrast attaisnojumus (nogurums, aizņemtība, citas darīšanas, sāpes, traumas, nupat pieēdos, slinkums, filma pa tv utt.), lai izlaistu vai nemaz nesāktu praktiskās aktivitātes 😉 Kā jau teicu – secinājums nav neparasts, taču negaidīti bija tas, cik ātri paskrējis laiks un cik ātri sajutu slodzes iztrūkumu…

p.s. labi, labi – atzīšos, nupat atnācu no baseina (izdomāju treniņu, kurā netiek noslogoti ceļgali, kas šobrīd man ir nedaudz aktuāls jautājums) 😀 😀