Nupat dzirdēju it kā parastu frāzi, taču situācijas spārnotu…
Brīdī, kad kāds tev jautā – kā lai es to izdaru?!?!, ļoti eleganta atbilde ir: “Es ticu, ka Tu esi radošs! Noteikti izdomāsi!”
Ideāli piemērota dažādām situācijām, sākot no ikdienas apkārtējo jautājumiem, līdz pat slinko darbinieku gaudām 😉
Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.
Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.
Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā 😀
Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt 😉
Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem 😉
Labrīt šovakar!
Pāris dienas jau priecājos par interesantu – man interesantu 😉 – mūzikas kanālu. Saucas Nat Geo Music, kā daži attapīgākie no virsraksta būs nopratuši. Mūzika tāda feina un lustīga, mazāk redzēta/dzirdēta globālajās rotācijās, tai skaitā no dažādiem reģioniem. Savukārt pa vidam iepinas dažādi sižetiņi Nat Geo stilā.
Interesanti, tas viņu mārketinga projekts auditorijas paplašināšanai, tā teikt ar interesanto par noderīgo (attiecībā uz mūzikas mīļotājiem), jebšu [(atcerējos par vārda jebšu lietošanu 😉] vai kā citādi…
Šodien kā tāds pēcpusdienas prieks bija tēja, kuru kādas pēdējās nedēļas esmu pasācis termosā stiept līdzi uz darbu. Grūti pat izstāstīt – kāpēc, bet kaut kāds moments tajā visā pasākumā ir baigi pozitīvs.. feina zaļā vai baltā tēja, salīdzinoši vēl karsta, sniedz pavisam citādu un daudz atsvaidzinošāku efektu, kā visādas kafijas vai tamlīdzīgi padzērieni kopā paņemti..
Šodien viens viesis no Somu zemes izteica frāzi ‘Trust is something, control is everything’ – nav nekāds nenormālais domu grauds, taču manā gadījumā, kā reiz, ļoti noderīgs. Tā pa reizei gadās, kad kāds pavisam nejaušs notikums vai garāmejot izteikts vārds norāda pareizo virzienu vai pieeju kādai problēmai, situācijai vai jautājumam. Ieslēdz īsto lampiņu, tā teikt… un dzīve atkal uzņem apgriezienus jaunā kvalitātē 😉
p.s. šodien atkal baseins. tas nozīmē, ka vakars būs pavisam feins… šķiet, ka šovakar no ledusskapja alus būs jāizmakšķerē… :))
Mēs tā kā tiekam pieskaitīti ziemeļniekiem ar visām no tā izrietošajām sekām, kā ari ar mums, latviešiem vien raksturīgām nacionālām iezīmēm:
– noslēgtāki, vairāk vērsti uz iekšu – par šo varētu liecināt princips – katram savu sētu gribas;
– drūmāki, pesimistiskāki – nu, pietiek ielūkoties ziņu portālu komentāros;
– nenovīdīgi, skaudīgi – par to liecina gan tautu pasakas, gan ari oligarhu un politiķu kašķi un spalvu plūkāšana (lielākoties, gan tikai īstermiņā svarīgās, naudas un ietekmes dēļ). Lai gan ari iedzīvotājs vulgaris īpaši nekur neatpaliek..
Taču šorīt ienāca prātā doma, kas jau ir vīdējusi kaut kur citur – kas tad ir ‘īstens latvietis’? Nekāda tīrasiņu latvieša, manuprāt, jau sen kā vairs nav – kurš var saskaitīt, cik pa šo zemi dažnedažādu tautību vazājies, sākot no karaspēkiem, beidzot ar dažādiem miermīlīgākiem iebraucējiem. Turklāt ne tikai no tuvējām zemēm – atcerēsimies kaut vai Napoleonu. Attiecīgi cik gan nav bijis grēkā kritušo un ari, protams, lielās mīlas – citiem vārdiem, domāju, ka katram no mums asinīs ir ne viena vien tautība ar viesiem no tā izrietošajiem gēniem.
Savukārt, ņēmot vērā iepriekšējo rindkopu, nevajadzētu tagad knaši meklēt sirdszāles vai aiz bēdām iet uz mežu ar pāris striķa galiem un drošībai vēl vectēva bīīsi pār plecu… svarīgi būtu atcerēties bioloģijas stundās mācīto – bieži vien dažādu šķirņu krustojumi, hibrīdi izrādās daudz spēcīgāki, ražīgāki un pārāki par it kā cēlajām tīrajām šķirnēm. Primitīvs piemērs no dzīvnieku pasaules – cik nav dzirdēts, ka visādiem aristokrātiskaijiem suņiem un kaķiem ir nepārtrauktas likstas ar veselību, kamēr prastais sētas krancis skrien apkārt ka šņirkst vien…
Piekrītu, protams, ka ari negatīvo īpašību kopums tieši tāpat var akumulēties un uzkrāties, tādejādi radot tik pat izcilus indivīdus apveltītus ar nelāgajām rakstura iezīmēm… taču tad man ienāca prātā doma, ka bērni parasti vairāk būs pozitīvajiem eksemplāriem, jo kuram/kurai gan gribas ar visādiem draņķiem ielaisties?? 😀
Tātad, domāju, ka mums pašiem vajadzēt apzināties, ka esam unikāli un nevajadzētu sevi pieskaitīt kaut kādiem priekšrakstiem, tāpat būtu muļķīgi nešķirojot klausīt visam, ko par sevi dzirdam. Protams, dikti jau gribas, lai kāds no malas pasaka – esam labi un feini utt, bet citiem ir savas problēmas, turklāt dažas no tām viņi labprāt risinātu uz mūsu rēķina.
Tāpēc vajag no rīta pablenzt spogulī, atvilkt smaidu līdz ausīm, piemiegt ar aci un – aiziet dienas šeptītēs! Lai feina diena!! 😉
