Labrīt!

Gribēju nedaudz pārdomās padalīties par cilvēku izrīcībām. Vai – varbūt par savām uztveres īpatnībām, jo neba nu ir tikai viena taisnība uz pasaules 😉

Stāsts īsumā – tā kā pats nedaudz un reizēm ķimerējos ar foto, tad draugos esmu iecienījis dažus forogrāfus, kuru bildes šķiet labas un uz kurām patīkami ir skatīties. Turklāt biju iedomājies, ka fotogrāfiem – kurus pieskaitu pie māksliniekiem, vismaz kaut kādā izpratnē – tas nav nepatīkami, drīzāk pat otrādi, jo foto izlikšana publiskai apskatei – draugus, domājams, var uzskatīt par publisku vietu – ir zināmā mērā aicinājums vai, vismaz, atļauja tos aplūkot.

Bet – neba nu es vienīgais īpatnis uz šīs planētas. Viens no šādiem favorītiem ir mani nobloķējis. Sak, nebūs Tev daudz ko lūrēties uz svešām bildēm. Tā ka ej nu sazini, kādam varbūt tomēr nepatîk regulāri viesi albumā, kādam varbūt nepatīk tieši mans konkrētais ģīmis, vai vēl kāds cits tikpat vai pat vēl svarīgāks iemesls.

Bet ko lai dara – katrs pats savas laimes kalējs 😉

Uz 10 dienām brīvs no darbu lietām – būsim precīzāki 🙂 Citiem vārdiem, rīt vēl pa darbiem un tad atvaļinājums. Atvaļināšos pa Eiropu, Eiropas dienvidiem – sākot ar Slovēņiem, Horvātiju un Ungāriju. Galvenais, kā gudri cilvēki saka, lai laba kompānija un pareizs apģērbs 😉 Fakts gan ir tāds, ka neviena soma vēl nav sakrāmēta, iepirkumu saraksts ari vēl stāv uz galda, bet ir mierinājums Maxima veidolā, kura gan vairs nedarbojas visu diennakti, bet vismaz līdz 24:00… ari labi, ne?

Nupat ari pabeidzās foto kursi… faktiski ieguvu, ko gribēju – fundamentu tehniskajām zināšanām (kadrējums, gaismas, tehnika). Nu, nav jau tā, ka pirms tam tik spiedu pogu un neko nerubīju, taču strukturētā veidā un no profa – baigi noderīgi. Savukārt fundamentālā atziņa ir, kas jau man bija radusies attiecībā uz citām lietām – konkrēti, kino filmām – visam, ko dari, vajadzētu būt ar ‘messidžu’… nu, idejisko bāzi, spēku… lai nav tik forma bez satura, ko var ģenerēt, ja ne visi, tad katrā gadījumā – daudzi. Otra alternatīva ir, kā to dēvē – ‘man patīk fočēt’ vai ‘fočēju trubas un man pofig’. Bet vienmēr taču gribas tiekties uz augšu, vai ne? 😉

ok, pīs, eju gulēt. jāizdzer tik kakao… starp citu – dabīgs, nav no nesquick pulvera vai kā nu viņu sauc… 

Nupat biju pasākumā, kur vajadzēja domāt. Tas vēl mazākais – vajadzēja domāt radoši. Un secināju, kas gan nebija pārsteigums, ka nemaz tik viegli nevedas. Ir pirmais slieksnis – slinkums. Slinkums saņemties, piespiesties un sākt kustināt neironus un sinapses, lai rastos dzirkstelītes, no kurām veidotos sakarīgi un vajadzīgie tēli. Zināmu lomu, protams, spēlē nogurums, ja šīs lietas jāizveic vakarā… bet tas jau ir tik aizbildinājums.

Tālāk ir paškritika un iniciatīva – rodas vīzija, kura tiek izvērtēta un atzīta par labu vai sliktu. Nākamais solis ir ideju deklarēt vai noklusēt. Protams, vieglāk ir sēdēt un klusēt, nevis stumt savu funktieri pa priekšu… Ko tas dod – neko, jo tu sēdi, tā pati doma marinējas pa galvu, nevis tiek izteikta un atbrīvo vietu nākamajām 😉

Kas tad vēl… gribas jau saturīgu un feinu ideju. Tad varbūt ir jāveras zem vairoga, kurš saucas – Übung macht Meister – ja ko vēlies sasniegt, davai, praktizē!! Tas vienlīdz attiecas uz velobraukšanu, spāņu valodu, salsu, fotogrāfēšanu vai bloga rakstīšanu. Nu kaut kā tā…

Vēl viena šodienas atziņa – kakao, uzvārīts no nepasterizēta ne-tetrapakas piena, garšo daudz feināk un ‘pilnāk’, nekā tetrapakas 2% piena kakao 😉 

kamēr ar vienu aci vēroju, kā slovāki mocās ar ungāriem (šobrīd ir 3:2), ar otru aci šo to pabrauzēju internetā. Uzgāju šitādu saiti – par fotogrāfiem (no http://foto.pudele.com/) Nu reāli smieklīgi, no malas paskatoties 😀