Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂