Kādu laiciņu, vislabākajās reklāmas nozares tradīcijās, Viva la salsa deklarē, ka tuvojas ‘The biggest project of Viva la salsa’ 🙂 Beidzot ir ari tuvāka informācija un, manuprāt, doma tiešām ir laba. Tātad – Rīgā tiek veidots Salsas klubs, bet klubs visplašākajā vārda nozīmē. Vismaz tā var noprast no pieejamās informācijas.

Tātad, tiek mērķēts uz lielām platībām (bez kolonnām pa vidu), uz lielu dažādību un elastību – telpas piemērojamas gan salsas apgūšanai un deju vakariem, gan dažādiem kustību un deju treniņiem, paredzas lielie spoguļi, pat gaisa kondicionieri, kas aktīvu kustību un liela bara apstākļos ir svarīga štellīte, ari kafejnīca, kas godīgi sakot bjia lielākais Viva la salsa 7dienas vakaru tusiņa mīnuss daudzu skatījumā… Tāpat tiek solīti daudz un dažādi pasākumi. Gan ar ieejas maksu, bet – par labām lietām nav grūti ari ko nebūt samaksāt, vai ne 😉

Kopumā sajūta ir pozitīva – grūtos laikos, vismaz pēc teorijas, pareizi ir iet uz vēl lielākām virsotnēm, nevis sačokuroties kā tādai rudens lapai un turpat ari izčākstēt, vai tāpat vien nīkuļot pa kaktiem 😉

sīkāk var sameklēt šite un šite.

Labrīt!

Surfējot pa interneta plašumiem (gan lokālas teritorijas), uzgāju šitādu materiālu. Galvenajās lomās Nuno un Vanda, dejotāji, kuri piedalījās šī gada (2009) Rīgas salsas festivālā un, es domāju – ir uz palikšanu, ciktāl tas atkarīgs no publikas pieprasījuma, jo pasniedza patiešām labi un dejo vēl labāk. Tas nu tā, ievadam, bet tālāk lai ‘runā’ paši… šitas pasākums šodien tiek izvirzīts ari dienas prieka statusā – noskatoties uzreiz kaut kāds pacēlums rodas 🙂

p.s. virsraksts, protams, vairāk gan attiecas uz salsu un citām latīņu dejām, taču, domāju, ari citu deju piekritēji novērtēs izpildījuma tehnisko, muzikālo un visas pārējās puses 😉

Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts 😉

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā 😀 cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne? 😀