No rīta pēc brokastīm apspriedām ar saimnieku mūsu nākotnes plānus. Sākotnējais plāns bija noīrēt auto un tad vizināties tālā austrumu virzienā uz Baracoa. Ar saimnieka starpniecību noskaidrojām, ka auto īre maksā 60cuc dienā, turklāt minimālais termiņš ir trīs dienas. Paralēli – autobuss maksaj 15cuc no gabala, respektīvi tikpat cik auto viena diena. Autobuss gan jau 07:30, bet tas tomēr izklausās pieņemamāk. Otra lieta, bijām internetā noskatījuši viesnīcu Baracoa – Hotel el Castillo, iepriekš bijis Castillo de Deboruco, par to noskaidrojām, ka nakts maksā 54cuc par istabu (iekļaujot brokastis). Izklausījās padārgi, bet nolemjam, ka nodeva cietokšņa skatam jāmaksā un paliksim tur. (Tad vēl nezinājām, ka uz casās var nakšņot par 10-12cuciem 🙂 )

Šīs dienas plānus ari sabīdam uzreiz, gribam vēl vienu ‘nodevu’ – Karību pludmali. Saimnieks uzreiz ir ar mieru nākt uz pilsētu saspriest kādu šoferi, kurš mūs aizvedīs turp atpakaļ un pagaidīs uz vietas. Tanī brīdī vēl tā nebija izpētīts, bet izrādās šīs sarunāšanas vietējiem ir labs mehānisms kā piepelnīties, jo par starpniecību šiem ienākas kaut kādas komisijas maksiņas. Bet nu rezultātā tā ari ir, ejam uz pilsētu, saimnieks sameklē mums draiveru par 25cuc un braucam.

Auto, protams, žigulis. Bet neko – auto kalpojot godam jau 30 vai 40 gadus, un neesot ne vainas! Iekšējais tapsējums gan jau aizgājis nezināmus ceļus, ari rokturi tādi aprūsējuši, bet – uz priekšu iet un ko vairāk vajag 🙂 Pa ceļam ik pa brīdim pamanāmas zīmes ‘CONTROL’, pie tām šoferīts nomet ātrumu, paripinās, tad gāž tālāk. Tomēr pie vienas no ‘CONTROL’ iznāk apstāties, parādās vīriņš pelēcīgā formas tērpā un interesējas, kas, no kurienes, palūdz dokumentus, ari mūsējos. Mums gan visiem nav pases līdz taču diviem ir pases kopijas, tās, izrādās, der – mācība turpmākajam, ka līdzi jāvazā pases kopijas. Pēc kāda brītiņa viss ok, braucam tālāk.

Tālu gan uzreiz neaizbraucam – sāk palikt karsts, salonā parādās dūmi un džeks griež malā. ‘No problema’ drīz varēsim braukt tālāk, bet biki vajag paremontēt. Džeks saceļ gaisā sēdekļus, atver bagāžnieku – vadi pārkarsuši. Nedaudz parakājas zem kapota vēl šo to un ar otro piegājienu varētu viss būt gatavs. Atpakaļgaitā iestumjam un – auto tiešām rūc!

Pludmalē indiāņi uzreiz klāt – grib nezko jau ietirgot vai sarunāt, šoferis kaut ko ar šiem noregulē, un vīri nedaudz liekas mierā, pārdod mums tikai tiesības izmantot pludmales krēslus. Pludmale pati nu tā – nedaudz akmeņaina, ari dziļumā tikt pagrūti, klinšaina ari pati jūra. Tomēr saule lieliska un ūdens silts, ko tur gausties 🙂 Pēc brīža uzpeld vietējās, izprovē varbūt var mums ietirgot banānus, ananāsus un lietussargus. Pēc kāda brīža uzrodas ari zivju tirgoņi. Viens turklāt no jūras izbrien – tā interesanti, pie PET pudeles sakarinājis lomu, pats ar masku medī zem ūdens.

Pašā pludmalē, tāda sajūta, rit sava dzīve. Ja iebrauc kāds tūrists, tad ap to savērpjas mazs virpulītis, kamēr noskaidrojas, ko var, ko nevar notirgot. Tad atkal atslābums. Apkārt bizenē cūkas, kazas, protams, pa kādam sunim… vietējie savā starpā kaut ko dala, iet pavisam augstos toņos, tik nevar saprast ko. Līdz kautiņam nenonāk, nez, tā varbūt nav pieņemts, bet beigās viens vīrs nikni sprauslādams iemetas ūdenī dzesēties, ik pa brīdim tomēr veltot pa kādam epitetam saviem oponentiem krastā.

Bet biznesu grib uztaisīt pat no nekā – tas pats niknais vīriņš pa diviem lāgiem nāk un uzprasās, lai uzdāvinu šim cepuri savu. Pirmo reizi tēloju muļķi, otro reizi tomēr runājam, līdz atšujas tikai tad, kad iestāstu, ka šī man pašam dāvana… Par atpakaļ ceļu neko interesantu nepateikšu – ne kontroles, ne auto saplīsa.

Pēc brauciena esam atpakaļ, pusdienas ēdam pie saimniekiem. Mūs cienā ar tradicionālu ēdienu, kādu parasti ēd 31.decembrī – rīsi ar pupām, cūkas gaļu un vietējo dārzeni, kas saucas ‘juka’ (yucca vai yuca). http://en.wikipedia.org/wiki/Cassava. Dārzenis tiešām interesants un savdabīgs, bet man likās feins. Bieži to pasniedz ar ķiplokiem, tad ir vēl interesantāk.

Apskatot pilsētu, apstaigājam centru, vietējos aplūkošanas objektus. Pa ceļam piesitas viens vietējais gids, no kura pēc brītiņa atkratāmies. Nonākam pie Vaskesa balkona, no kura fočēt drīkst tikai par maksu, tāpēc visi to dara no blakus ielas. TIK labs skats no turienes gan nepaveras, bet ari nav ne vainas. Taupīgie latvieši, ne… 🙂 Vēl ielūkojamies ruma muzejā. Pie ieejas gan minstināmies iet vai ne, bet ieejam, daļēji, lai atbrīvotos no jau nākamā gida, kurš uzkūlies ar padomiem. Muzejs pats pavisam neliels un galvenais bonuss – degustācija 😀 Kā pārsteigums bija rumu dažādība Kubā, nenormāli daudz šķirnes, turklāt zem katra nosaukuma sastopami dažādu vecumu dzērieni, sākot no 3 līdz pat padsmit un vēl vairāk gadiem. Faktiski gandrīz katram reģionam pa savam rumam. Kontrastam – alus šķirnes izdevās sastapt tikai divas – Crystal un Bucanero 🙂

Kā izrādās, muzejs īsti nepalīdzēja – gids turpat vien ganās un gaida. Lai pavisam tiktu vaļā, dodamies paši savā virzienā par spīti gida komentāriem, ka ejam guļamrajonu virzienā. Pēc brīža griežam sānis, lai trāpītu mums vajadzīgās ielās. Pa ceļam provējam atrast saldējumu, kas neizdodas – iegrābjamies piena saldumā, Dulce leche – nu gotiņa, vienkārši izsakoties. Saldējums, starp citu, tur ir Nestle. Vietējie, šķiet neražo.

Interesanti bija iepirkties – veikals pēc pulksteņlaika šķita ciet esam, ari paraustot durvis, tomēr pēkšņi kāds puišelis atver durvis un aicina iekšā. Tā kā pa reizei jau bijām sastapušies ar pieslēgtām durvīm, lai taupītu kondicionieru jaudas, tad nelikās pārāk dīvaini. Ieejot tomēr secinājām, ka veikals slēgts, vismaz ir slēgšanas procesā. Visas meitenes skaitīja plauktus, radās iespaids, ka inventarizācijas turpat vai katru dienu. Nu, ja salīdzina, ka vienas 0.7 pudeles cena ir trešdaļa no vidējās mēnešalgas, tad droši vien kārdinājums ir reāls, lai kaut ko nostieptu. Tikpat stingri kontrolē ari klientus – pie izejas prasa uzrādīt čeku par pirkumiem, nedo dies kaut ko provēsi nostiept 😉

Vakariņas ēdām otrā mājā. Paspēju saplēst glāzi, bet tas, cerams, uz laimi! 🙂 Labi, ka glāze bija no blakus mājas, citādi saimniece tāda pikta jau visu otro dienu vazājas pretstatā pirmajai dienai, īsti gan nesapratu kāpēc… bet nu ko tur padarīsi.

Vakarā beidzot ejam izklaidēties, izbaudīt vakara uzdzīvi. Apmeklējam Casa de la Trova. Vietējais kultūras nams, kur katru vakaru notiek pasākumi. Šovakar dzied veču grupa, var redzēt, ka pieredze bagātīga, pa priekšu dejo ari divi veci tipiņi (nu, viens tips, viena tipe), bet visi izrāda lielu cieņu, acīmredzot vietējā dīva! Pēcāk jau panesas ari vispārēja dejošana, vietējie labprāt lūdz tūristes, otrādi gan īpaši nemanīju. Kas jāsaka gan – dejo gandrīz tikai salsu, turklāt uz divi, nevis uz viens kā pie mums pārsvarā ierasts. Nu tā tas vakars ari izgriezās. Pārāk ilgi gan netusējam, jo jau 07:30 jau starts uz Baracoa…

Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂