Teikšu kā ir – šis bija jau otrais šī gada izskrējiens svaigā gaisā, un, ja godīgi, ari otrais, ko vispār par tādu varētu saukt. Nav gluži tā, ka bez tā nevarētu dzīvot, bet gribas kaut kā vairāk pakustēties, gan ari jāsāk riktēties uz maija maratonu. Pusmaratonu, ja gribam būt pavisam precīzi.

Pirmais izskrējiens (jo 3km par nopietnu skrējienu tomēr negribas saukt) bija vakarā, tāpēc jo interesantāk bija rīta pasākums. Atzīšos – patika labāk. Vairāk gaismas, mazāk auto, svaigāks gaiss.

Vēl kāda lieta – kādu laiku atpakaļ pats biju sagribējis daļēji privātiem nolūkiem tādu lietu/vietu, kur uzskaitīt skrējienus, braucienus – vienā vārdā, fiziskos treniņus. Toreiz tālāk par funktierēšanu netiku, bet izrādās neba nu es vienīgias – ir uzradīts tāds http://www.endomondo.com, kur tieši tas ari notiek. Vari sakrāmēt pats savus un pablenzt uz draugu vai kaut visas pasaules (cik nu tur ir sareģistrējušies) aktivitātēm. Kas to dara pavisam vieglu un feinu – ja ir pie rokas kāds no telefoniem, kuri atbalsta GPS un kurus atzīst pats endomondo – tad viss treniņš ierakstās telefonā un uzlādējas internetā. Ja nu gribas pavisam izvirtības, tad var vēl atrast kādu no aparātiem, kurš tam visam var vēl pievienot ari sirds monitorēšanu

p.s. bildīte no http://fitnessgurunyc.com/2010/04/the-runners-abcs/ (kurš gan jau nočiepis vēl kaut kur citur)

Labrīt!

Es jau zināju, ka no rīta NAV ko celties un doties skriet! To gan es izštukoju vēl gultā, skatoties, cik rāda pulkstenis 😀 Bet izrādās taisnība, lai ari mīnusos nav, tomēr šobrīd aiz loga birdinās – gan ātrai nāvei nolemtas, bet tomēr – sniegpārslas…

Bet skriešana nekur nepaliks – savus 7km šodien plānoju noskriet, tā ka kreņķa nekāda nav 😉

Labrīt!

Cilvēkiem reizēm ir raksturīgi kādas lietas pārspīlēt. Man, piemēram, pa reizei izdodas pārspīlēt savu varēšanu attiecībā uz kādām lietām vai pasākumiem. Tai skaitā fizisko varēšanu, piemēram, noskriet 10km. Biju iecerējis pirmdienas vakarā treniņa nolūkā (grasos Nordea maratonā pieveikt pusmaratonu) norikšot 10km. Atradu feinu stadionu – mīkstāks segums kā asfalts, apļi standarta, tā ka viegli saprast cik vēl tālu līdz laimīgajām beigām – un sāku skriet.

Prāta, lai neuzņemtu baigo tempu, pietika. Tā kā biju nobruņojies ar pulsometru, tas nebija īpaši grūti. Tomēr, kā nācās secināt, baigo tempu nemaz ari nebūtu varējis ilgi izvilkt. Lai ari biju šad tad ar velo pabraukājies un baseinā plunčājies, tomēr skriešanas muskuļi strādā citādāk un slodzes sadalījums ir pavisam atšķirīgs (tas gan nebija man nekāds jaunums). Viss būtu feini, taču pie pašām 5km beigām sāku just pazīstamas sajūtas ‘kvadricepsos’ (ellē ratā, nezinu kā to latviski sauc…), un pilnīgi biju sajūsma par savu saprātīgumu strauji samazināt distanci no 10km uz 5km un treniņu beigt 🙂

Tomēr galvenā lieta, par ko priecājos, – biju atkal skriet vakar (trešdien), nolēmu neforsēt un noskriet tos pašus 5km, ja būs draņķīga pašsajūta, tad – 3km. Rezultātā noskrēju 6km… Sajūtas feinas, pulss atbilstošs, temps tāds, lai varētu, nedaudz iespringstot, mēģināt 20km norikšot ~2h robežās. Nav jau nekas izcils, teiksiet, normāli veči bliež maratonu 2 stundās – taisnība jau ir, bet kā jau teicu – nevajag pārsteigties 😉

p.s. ak jā, šorīt pašsajūta ir labāka kā otrdienas rītā. Tas nozīmē, ka 5dien skriešu atkal. Jāmēģina 7.. 😉