No rīta beidzot saņemam atpakaļ savas vīzas. Faktiski, zināmā mērā bija jau radies iespaids, ka vīzas tiek pieturētas, kā samaksas garantija… varbūt, ka gadījusies nelāga pieredze. Grūti spriest… Dodamies brokastīs uz Karlosa māju, kur atkal barojam diedelnieku kaķi, safočējamies ar saimniekiem, tad jau ir taksis. Turklāt aizved par 2cuc, ja salīdzina ar 2×3 cuc, kad no autoostas braucām ar velo takšiem 😉

Busā nekādu īpašu jaunumu nav, ja nu vienīgi šoreiz nav TIK auksts gaiss. Cienfuegos tante jau priekšā ar uzrakstu, un tāda runīga – kaut ko jau stāsta par manu zaļo kreklu, laikam tas kā orientieris norādīts 🙂 Pa ceļam koferim izplīst velkamā ručka – nu ko, vai nu mantu par daudz (kas ir fakts – mantas par trešdaļu mazāk točna varēja ņemt līdzi, bet latvietis-praktiskais taču grib nodrošināties pret visu), vai ari koferis ne pārāk labs. Visdrīzāk jau abi 🙂 Māja nav tālu, kārtīga un glīta. Vēl brīdi vienā no istabām tur rosās kādā no iepriekšējām pilsētām redzēts austriešu pārītis. Papļāpājot uzzinām, ka šie bijuši Trinidadā pie ūdenskritumiem… velns, tas būtu bijis interesanti, bet kaut kā palaidām garām tādu lietu…

Tiklīdz piereģistrējamies, dodamies uz pilsētu. Atrodam centru, kā vienmēr – bildes, skati. Saskaņā ar info no grāmatas gribam uzkāpt slavenajā Palacio Ferrer tornītī, taču izrādās, ka ēka ciet uz restaurāciju. Klaiņojot pa laukumu satiekam puisi, kurš, konstatējis, ka esam no Eiropas, paziņo, ka krājot Eiropas monētas. Kad izskatāmies aizdomīgi, tiek izbīdīts dzelžains arguments, ka monētas taču banka neņemot pretī. Ar prieku iešķiebjam šim dažāda kalibra santīmus, taču džeks izskatās reāli vīlies… pāris dienas vēlāk ari sapratām kāpēc – normāla prakse ir, atrodot citus tūristus, samainīt kapeikas pret papīra eiro 😉

Pastaiga pa pilsētu izvēršas gara, jo izlemjam aizstaigāt uz Punta Gordi, īsti nezinot, cik tas tālu. Pussala jau tīri glīta un pussalas galā atrodas Palacio de Valle – Batistas laikā bijis kazino, tagad pārvērsts par restorānu. Turpceļā izmantojam padomu un paēdam Club Cienfuegos – viena no labākajām un ne pārāk dārgajam ēstuvēm. Ēdiens tiešām labs, skats no balkona tāpat… dzīve ir skaista pat pēc tik ilgas soļošanas. Starp citu – ceļojuma laikā nostaigāti TIK daudz kilometri, ka pat bail parēķināt… tas ari nebūtu nemaz tik viegli, bet – katrā pilsētā staigāts tika gandrīz visu laiku, kamēr nebijām pludmalē. Ok, bija ari pa kādai pusdienai, kas pavadītas en casa, bet tāpat… Pie paša Punta Gordi tāds interesants parciņš ar figūrām – vairāk gan redzams bildēs.

Ņemot vērā nupat minēto, atpakaļceļā izšķiramies par labu pajūgam. Neesam vēl mēģinājuši tādu pārvietošanās līdzekli. Nora (saimniece) pabrīnās, ka esam jau atpakaļ, taču kaut kā ir sagurums vēl kur doties. Pēc nelielas snaudas, klāt ir ari vakariņas, pēc kurām uz stundiņu izkursējam uz nakts pilsētu. Apstaigājam to pašu centru, noskatāmies nakts dzīvē, kura pārāk neatšķiras no citām pilsētām. Ja nu vienīgi – nedaudz neapdomīgi pievēršot pārāk lielu uzmanību vienam no klaidoņsuņiem – iegūstam uzticamu pavadoni līdz pat pilsētas otram galam. Atceļā kā vēl viena atrakcija ir divi sīkie, no kuriem viens uzmet salto atpakaļgaitā un otrs mēģina iekasēt naudiņu – ko lai saka, katrs cenšas kā māk 🙂

p.s. interesanta pilsēta adrešu ziņā – visas ielas numurētas…  it kā nav nekāda jaunā pilsēta, dibināta 1819.gadā, bet bijis slinkums nosaukumus domāt 😉

No rīta dodamies uz pludmali – Karību jūras pludmales esot vēl labākas kā Atlantijas piekrastē. Opcijas divas – vai nu taxi vai ari uzmeklēt autobusu, kurš uz pusi lētāks. Tā kā nevēlamies pieskaņoties autobusu sarakstam, tad paliekam pie takša. Pludmales esot divas viena lielāka, otra mazāka un klusāka (atrodas pie Grill Restorāna ar lielu vēžveidīgā ‘monumentu’ priekšplānā. Pati pludmale tiešām klusa un mierīga, bet – akmeņaina. Ari jūras dibens ar tādu kā lielu plakanu akmeni, kurš nedaudz slīd… novērojamas ari mazas medūzas, kas, vismaz mani, īpaši nesatrauc. Pašā pludmalē gan nekā jauna, protams, – saule, ūdens, niekošanās ar foto, un viss no sākuma – garlaicīgi, ne (joks, protams) 😀

Pēc pludmales mēģinām ietrāpīt bufetes restorānā, bet šoreiz neveiksmīgi – nokavējam un pasniedz tikai ēdamo pēc menu. Tad uzmeklējam citu iestādi – pie durvīm dažādu grabuļu tirgotāji, uz ielas mūs pārtver un mēģina pierunāt uz kādu ‘paladar’, bet kaut kā paliekam pie restorāna. Ēdiens labs, izņemot, varbūt, iesākuma salātus… bet toties beigās tiek pasniegts pat HELADO (saldējums)!! 🙂

Tālāk slinkā izpildījumā paklejojam pa pilsētu, uzmeklējam vakar atklāto suvenīru veikalu. Tur kādu brīdi grozāmies, novērojam cigāru tapšanas procesu, atrodam ari metrīgu eksemplāru – to gan nepārdod, nav pat cena noteikta… 😀

Atceļā nobaudām Kubas tropiskā klimata iezīmes – ne no kurienes apmācas un sāk gāzt reāls lietus, nu tāds no sirds, tā ka pēc diviem soļiem ūdens ir jau līdz pēdējai vīlei 🙂 tā kā priekšroku dodam sausam laikam nedaudz piestājam pie veikala zem nojumītes, cerībā, ka lietus tikpat strauji ari pārstās… nu – cerības izrādās veltas, pēc kādas pusstundas, ko paniekojamies ar dažu foto kadru uzņemšanu un apkārtējās ielās pavīdošo gājēju vērošanu, izlemjam tomēr doties tālāk, jo lietus nedomā piebremzēt… galā esam – slapjo krekliņu un kleitu šovs pilnos apgriezienos, bet vismaz interesanti 😀

Pēc vakariņām, kuras gandrīz noguļam un kuru laikā iepazīstamies ar diedelnieku kaķi (kamēr ēdamais, tamēr draugs, tiklīdz gribi paglaudīt, tā viņam neatkarīgs raksturs, saproties), nedaudz pasēžam ar Karlosu – otras mājas saimnieku. Šo to papļāpājam par dzīvi Kubā… automašīnu tirgus viss faktiski ir melnais tirgus, cenas vājprātā – žigulis 7-8 tūkstoši cuc, Hyndai, Peugeot jau kādi 12-14 tūkstoši cuc… Atgādināšu – vidējā alga bija ~20-30 cuc mēnesī. Citiem vārdiem – legālā veidā žiguli var sakrāt ~25 gados. Pie nosacījuma, ka vispār ne ēd, ne dzer, ne kā citādi tērē mēnešalgu. Šeit vietā nākamais Karlosa komentārs, ka tādēļ katrs mēģina kaut kā darboties, piepelnīties, pārsvarā gan uz tūristu rēķina. Daži godīgi, citi ne pārāk – piem., mēģinot ietirgot cigārus, kuros varot būt da jebkas, pārsvarā gan banānu lapas 🙂 Noskaidrojām, ka Kubā nav nekas neparasts ārstam dot pateicības – kaut kur dzirdēts stāsts, ne? 😀

Ko lai saka – viena pasaule, tās pašas situācijas, lai ari 10 000 km no Latvijas 😉

Iebraucam pilsētā no paša rīta, šķiet, kādos 5os… it kā vajadzētu būt visam klusu, taču pie autoostas vārtiem neiztrūkstošais tūristu mednieku bariņš. Gan takšu pakalpojumi, gan casu piedāvātāji. Un atkal – visi stāv uzreiz pie vārtiem, kuru gan fiziski nav – ir tikai līnija. Acīmredzot, ir kādi noteikumi, kas neļauj nākt teritorijā. Tas gan nav šķērslis vienai autoostas feličitai mūs aģitēt uz savu casu – sola pa lētu, 15cuciem (melots, tiešām, nebija – mēs pēcāk maksājām 25…), taču uzticamies mums ieteiktajam variantam un beibes vilinājumam nepakļaujamies.

Kad izpaunojamies, taksistam iedodam adresi, šis gandrīz palecas uz sava beņķa – dikti laba māja, pazīstot saimnieci, kas tur vēl par radu rakstiem. Aizgādā mūs tur, mums gan neviens tur negaida, rīts kā nekā, turklāt pirms tam nepieteicāmies 😉 līdz ar to šoreiz nedaudz aplaužamies, jo vietas aizņemtas, bet – kā vienmēr – tiekam pārsūtīti tālāk. Šķiet, ja zini kaut vienu adresi, tad automātiski tiksi nogādāts līdz nākamai casai bez problēmām, ja tā zināmā būs aizņemta. Droši vien šī sistēma tiek eļļota ar dalīšanos peļņā, bet – normāla prakse…

Nu jā… tad nu mūs pārsūta pie saimnieces meitas un viņas kaimiņa. Ievācāmies pie meitas, kompanjoni – pie kaimiņa. Mūsu mājvieta tāda pavisam vienkārša un prasta, salīdzinot ar Baracoa vai pat Havanu. Taču dzīvot, protams, var un nekāda katastrofa nav, viss atkarīgs no prasību līmeņa 😉 Kaimiņš – Karloss, gan biznesā, šķiet, ir ilgāk, mājas iekārtojums reāli sit pušu dažu labu mūsu Eiropas viesnīcas līmeni, katrā ziņā Frankfurtes viesnīcu noteikti. Kā sacīt – ja grib, tad var izgrozīties visos laikos un apstākļos! 🙂

Starp ceļotājiem ievilcies neliels saspīlējums, tāpēc pēc autoostas izlūkošanas, kur skatījām laikus, kad varam startētu uz Cienfuegos, pa pilsētu profilakses nolūkos izklīstam atsevišķos pāros. Tā nu paklaiņojam pa centru, sataisām bildes, uzduramies interesantam bufetes veida restorānam, kur var atrast pat kartupeļus (samērā reta parādība Kubā) un makaronus, ar diedelnieku suni. Pēc pusdienām turpinām klaiņošanu un fočēšanos.

Kļūdu izdarīju, kad devāmies torņa virzienā – pieklīst meitenīte, kura mēģina izprasīt naudiņu, ko nepārdomāti ari šai izsniedzu, kabatā sagramstītas sīknaudas formā. Pēc pāris soļiem jau esam krietna bariņa ielenkumā, kuri cits caur citu auro kaut ko, skaidrs, grib naudu… paglābjamies, kā pašiem šķiet, muzejā, kur bez visa kā cita var uzrāpties tornī. Tornis paver feinus skatu plašumus visos virzienos un uz brīdi piemirstam par diedelnieku uzbrukumu. Kad dodamies ārā no iestādes, turpat tas bars vien ir, nu ir uzradies vēl viens kekss, kurš provē ietirgot cigārus, ņemas dažādās valodās, beigās pat krieviski sāk ko vervelēt.

Vakarā aizstaigājam uz Casa de la Musica. Tur ietusējam pie galdiņa, dzeram alu, skatāmies dejas – visi atkal dejo uz 2. Paši ari ieprovējam kādu deju uzlaist, nekas gan prātīgs neizdodas – ar čībām pa bruģi ne pārāk veikli var izmanevrēt… Bet vispārējā noskaņa pozitīva, un vakars feins. Var novērot vietējo floru un faunu, ja tā var izteikties. Pasākumā salīdzinoši daudz policistu, redzami dažādi slāņi – kā jau katrā kultūrā, ir modes vergi – satērpušies kaut kādos krāšņos kankaros, ir netradicionāli orientētie – vismaz tā šķiet, redzot apģērba piegriezumu un kustību manieri (Kubā, cik dzirdēts, šī kustība tiek zināmā mērā represēta), tāpat var novērot kubietes, kuras iznākušas medībās, gan brīnums vai šitādas kādu var ari nomakšķerēt… lai gan – daudz ko nosaka alkohola daudzumus ;D Tad grupas uzstāšanās beidzas, sākas regetona disene un izlemjam finišēt…

Šī adrese – luksuss casai:

Un šitā – mazāk aprīkotā casa: