Labrīt!
Tā kā jau šur tur esmu izteicies par šo tēmu, tad gribētu tādu kā kopsavilkumu ievietot ari šeit.
Tātad īsumā – valdība ir izlēmusi iekasēt nodokli par darba vietas automašīnu lietošanu privātām vajadzībam un šobrīd mērķē uz summu 81 Ls mēnesī. Visi, katrā ziņā lielākā daļa, momentā un ar lielu troksni uzlēca kā ar pliku dibenu uz ecešām – jauns nodoklis, valdība sagājusi jau vairs ne sviestā, bet margarīnā utt. Citiem vārdiem troksnis un emocijas mežonīgas. Gan par principu, gan ari par summu kā tādu.
Un tagad, ko par to visu domāju es…
Pirmā lieta – šis nav nekāds jauns nodoklis. Faktiski tie pat ir divi nodokļi – sociālais un ienākuma nodoklis, kuri aprēķināti no summas, kura tiek pieņemta kā papildus gūtais labums no automašīnas lietošanas savām vajadzībām. Tas ir princips, kurš jau šobrīd ir likumdošanā, ka tā saucamie algas nodokļi ir jāmaksā no jebkura labuma, kuru darba devējs dod darbiniekam – gan algas, gan produkcijas, gan dāvanām utt. Tas ir tāpēc, lai algas nemaksātu, piemēram, dāvanu kartēs vai kā citadi, lai izvairītos no algas nodokļu maksāšanas – viss loģiski. Turklāt, ari šobrīd ir jāmaksā tas pats nodoklis, ja darbinieks izmanto automašīnu privāti – vienkārši visi sagroza maršruta lapas tā, lai uzrādītos tikai darba braucieni, citiem vārdiem – krāpjas.
Otrā lieta – man pilnīgi normāli liekas, ka nodoklis ir jāmaksā pēc būtības. Respektīvi, ja tas ir papildus labums, novērtējams naudā un pietiekami būtisks, tad tā ir tikpat kā alga, kuru darbinieks saņem citā formā, nevis naudas izteiksmē. Svarīgi ievērot nosacījumu ‘būtisks’, kā ari to, vai uzņēmumam konkrētajā situācijas rodas papildus izmaksas. Visapkārt notiek liela cepšanās par to, vai tad nodoklis jāmaksā ari par piestāšanu pie veikala, braucot atpakaļ no klienta, vai par ieskriešanu krūmos. No šādām darbībām uzņēmumam nav nekādu papildus izmaksu vai tās ir minimālas. Tādā gadījumā ir neloģiski runāt par kaut kādu papildus gūto labumu. Turklāt papildus būtu jāapdomā mikro uzņēmumi, zemnieku saimniecības un citi, kur ir nedaudz specifiska lieta ar uzņēmuma un privātās mantas nodalījumu.
Trešā lieta – visiem patīk deklarēt, ka valsts ir baigā bedrē valdības dēļ – neko nejēdzot utt. Savukārt neviens nepiemin, droši vien ari nedomā, ka daļēji vainīgi ir ari visi tie, kuri, latviski sakot, čakarē valsti, turklāt šeit vieta būtu pieminēt – valsts, tie esam mēs visi kopā un ari katrs atsevišķi, tātad katrs šāds nodokļu nemaksātājs tiešā veidā čakarē gan mani, gan katru no mums. Savukārt otra monētas puse ir tā, ka visiem tas šķiet normāli un viss ir kārtībā 🙂
Par pēdējo apgalvojumu, pirms atkal klaigāt par stulbo valsti un kā tad var maksāt nodokļus, ja tie ir tik augsti un nejēdzīgi, neliela analoģija – ja šķiet, ka kāds, piemēram, ģimenes loceklis rīkojas nepareizi (triviāls piemērs – nemazgā aiz sevis traukus), vai labākais risinājums būtu rīkoties līdzīgi un mēģināt viņam ieriebt citā ‘frontē’ (atkal piemērs – speciāli sagružot istabu)? Droši vien, ka šāds piegājiens nešķiet tas pareizākais, lai gan attiecībā uz nodokļiem un valsti tieši tā ari rīkojamies.
Turklāt nez kāpēc ir uzskats, ka valsts ir jāsakārto VIŅIEM (valdībai, deputātiem), un mums ir tikai jāsagaida laimīgā dzīve un treknie gadi. Ok, tas ir viņu darbs utt, bet kā ir uzņēmumā – uzņēmuma (valsts) īpašnieks (tauta) taču kontrolē savus darbiniekus (deputātus) un pieprasa rezultātus, vai ne? Tas nav viegli un tas ari ir ‘darbs’, un mums pašiem tas vien ir jādara, taču – nekas nekrīt no gaisa bez maksas.
Rezumējums diemžēl skumīgs – ļoti labprāt esam gatavi uz skaļu klaigāšanu, matu skaldīšanu, ķidājot visdažādākos gadījumus, meklēt problēmas un iemeslus, kādēļ kaut ko nedarīt, nevis mierīgi un konstruktīvi apdomāt, vienoties par principiem un iet uz priekšu. Vai tiešām esam tik slinki un truli…?