Labrīt!

Interesanti – ja no rīta izbrauc ar velo, tad vakarā ir daudz laika citām blēņām. Piemēram, skatīties futbolu 😀 Bet ja nopietnāk, tad ir kaudze citu darīšanu ari…

Pašlaik studēju vienu grāmatu, kura saucas ‘The end of overeating’. Viens vīrs klāsta, ar atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, kas tad īsti ir tas spēks, kas burtiski LIEK ēst un ēst, un ēst. Izrādās, ka zināmās proporcijās esoši tauki, sāls un cukurs iedarbojas uz smadzenēm līdzīgi kā narkotikas, radot zināma veida atkarību. Un tad cilvēkam ir ārkārtīgi grūti nomākt dziņu pēc konkrētā ēdiena, kurš ir iesakņojies gandrīz beznosacījuma refleksa līmenī…

Diezgan interesanti, jo tas nozīmē, ka savā ziņā pārtikas ražotāji, faktiski, līdzīgi kā tiek apvainoti farmācijas giganti, rada ēdienu, kuru cilvēkam nemaz nevajag, taču ar viltīgiem un, cerams, neapzinātiem paņēmieniem liek tomēr gribēt un pirkt. Turklāt šī tauku, cukura un sāls kombinācija ari nekā nebūtu klasificējama kā veselīga uztura iezīme. Pavisam agresīvi izsakoties, varētu to pat nosaukt par lēnas iedarbības indi 😉

Nu ko, viena vakara secinājumam nav slikti… eju skatīties futbolu. Uzliku uz neizšķirtu… 🙂

p.s. bilde no http://www.australia2018-2022.com.au/williamsor

Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.

Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.

Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā 😀

Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt 😉

Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem 😉

Redz, ikdienas prieciņš var un tam, faktiski, vajadzētu būt pavisam nevainīgam, nevis tādam ļaunam, kādu izsmejošam. Protams, var gadīties dažādas situācijas, taču tam vajadzētu būt priekam par eksistenci. Domāju, šis vīrs noteikti sajutis eksistences prieku un prieku par velo izbraukumu rīta agrumā – sejā tāds bērna prieks!! Lai jums ar šodien feina diena 😀

Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts 😉

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā 😀 cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne? 😀

Nupat biju pasākumā, kur vajadzēja domāt. Tas vēl mazākais – vajadzēja domāt radoši. Un secināju, kas gan nebija pārsteigums, ka nemaz tik viegli nevedas. Ir pirmais slieksnis – slinkums. Slinkums saņemties, piespiesties un sākt kustināt neironus un sinapses, lai rastos dzirkstelītes, no kurām veidotos sakarīgi un vajadzīgie tēli. Zināmu lomu, protams, spēlē nogurums, ja šīs lietas jāizveic vakarā… bet tas jau ir tik aizbildinājums.

Tālāk ir paškritika un iniciatīva – rodas vīzija, kura tiek izvērtēta un atzīta par labu vai sliktu. Nākamais solis ir ideju deklarēt vai noklusēt. Protams, vieglāk ir sēdēt un klusēt, nevis stumt savu funktieri pa priekšu… Ko tas dod – neko, jo tu sēdi, tā pati doma marinējas pa galvu, nevis tiek izteikta un atbrīvo vietu nākamajām 😉

Kas tad vēl… gribas jau saturīgu un feinu ideju. Tad varbūt ir jāveras zem vairoga, kurš saucas – Übung macht Meister – ja ko vēlies sasniegt, davai, praktizē!! Tas vienlīdz attiecas uz velobraukšanu, spāņu valodu, salsu, fotogrāfēšanu vai bloga rakstīšanu. Nu kaut kā tā…

Vēl viena šodienas atziņa – kakao, uzvārīts no nepasterizēta ne-tetrapakas piena, garšo daudz feināk un ‘pilnāk’, nekā tetrapakas 2% piena kakao 😉 

labrīt vai, nu jau, labvakar 😉

pagājušas tikai 12 stundas, bet – biju Cēsīs uz talku, ar velllo izbraucu daļu no Cēsis-Valmiera SEB maratona trases (kopā iznāca 30km), paspēju kārtīgi pieēsties (namamāte bija sarūpējusi interesantu biezzupu), no velo remonta izcēlu divus vellapēdus, uzstibīju līdz 6.stāvam (turklāt sabāzu abus divus liftā, kurā ietilpu ari es ar krietnu somu :D).

izklausās tīri normāli, ne? bet nekas, diena turpinās, došos ka ciemā – ieplānosim maršrutu holideja travelam…

😉