Laabrīt…:)

šodiena (nu jau gan – vakardiena) pagāja rīta miglā… no rīta bija reāla dūmaka un ar tīri dzestrs, taču savā ziņā kaut kāds skaistums un pat spēks ir šādā lietu izkārtojumā, jo migla piedod tādu kā citu realitāti un papildus dimensijas gan krāsām, gan formām, īpaši jau katedrālēm, kuru šeit tiešām netrūkst – katra pilsētā ir vismaz pāris, turklāt ļoti daudz ir gotisko. Uz tām vien var stāvēt un blenzt, jo ir tik pilns ar detaļām un niansēm, ka skaties un skaties, aizvien atrodot jaunas lietas 🙂

Otra lieta kurasāni no vietējās ‘bulanžērijas’ (maizes veikaliņš – viegli atcerēties – ‘bulkas’ un’ bulanžērija’ 🙂 ) Ieprovējām gan, kad vairs nebija silti, un attiecīgi tapa ari kritizēti no lietpratēju (pabijuši jau Francijā agrāk) puses, taču tāpat feins pasākums… ja tiešām labi izcepti, tad var saprast, kāpēc tos brokastīs var ēst katru dienu 🙂

Savukārt viesnīcas.. nja. Ir septembris, tūrisma sezonas it kā beigas, turklāt ieplānojuši bijām ne tos lielākos miestus, bet še Tev – lielākā daļa ir pilni līdz malām. Šur tur piedāvā uz nākamo dienu, bet ko tas daudz palīdz, ja gulēt gribas jau šodien 😀 No šī mācījāmies ātri – jau šovakar rezervētas rītdienas naktsmītnes 😉

Pāris vizuālie piedzīvojumi 🙂

hello 🙂

Pirmā diena jau beigusies, ja godīgi.. vismaz ārā ir tumšs un viesnīcas gulta jau gandrīz kā aicina 🙂

Interesanti piedzīvojumi gadījās jau uzreiz pēc nolaišanās, bet par visu pēc kārtas 😉 No Rīgas, protams, Ryanairs izdomāja kavēties, tāpēc ari galā ieradāmies vēlāk. Tas gan īpaši nesatrauca – nekādas steigas un nokavējamu darīšanu nebija, tikai tik cik auto pierezervēts.

Savukārt ar auto rezervāciju bija interesanti – izrādās, jaunieši vēlas kredītkartē iebukot ne tikai paredzēto nomas maksu, bet ari nelielu drošības depozītiņu, faktiski vēl vienas nomas maksas apmērā. Tas kartes limitam izrādījās nesagremojams šoks, citiem vārdiem – pirms šitādām izdarībām, ir ļoti vērts pārliecināties par katra konkrētā plastmasas vienas transakcijas un dienas limitu, kā ari apsvērt, vai nevajag to palielināt 😉 Taču mūsdienu laikmetā viss ir atrisināms – zvans draugam (banķierītim – kuram, tiešām lielais paldies!!) un atslēgas rokā 😉

Tālākā dienas daļa nedaudz vienmuļa – kādi 250 km ar auto pa Beļģijas un Pikardijas ceļiem, kurus pārtraucām uz brīdi mazā miestiņā vietējā restorānā. Notvērām saimnieku īsi pirms ieplānotas dezertēšanas pirms vakara tusa (vismaz tur tā, šķiet, ir normāla prakse – atveras pusdienas laikā, tad nedaudz piever, un atkal vaļā vakarā… tā teikt – sava bodīte, pats sev saimnieks 😉 ) Nu ja –  pēc īsas apspriedes ar saimnieku, no virtuves izpeld chef un piedāvā mums bifšteku ar frī un salātiem (saruna, starp citu, norit franciski ar pāris iestarpinājutiem angļu vārdiem…). Baigi zolīdi – frī gan pilnīgi parasti, bifšteks gandrīz izcepts un nedaudz cīpslains (garšas ziņā gan jāatzīst – bija tiešām labs), bet vēders pēc 7 stundu pauzes ņem pretī visu ar lielāko prieku 😀

Turklāt fonā šitada baznīca (turklāt tas šķībums ir oriģināls, nevis man šķībā roka fotogrāfējot :D) Un pēc tam pa ceļam šitāda saule…

[velns.. bildes šitas pieslēgums laikam nespēj sagremot, sorry – nāksies pievienot citreiz 🙂 ]

Pēdējais un interesantākais piedzīvojums bija viesnīcā. Mūsu nolūkotā vieta izrādās pilna – še tev, septembra beigas un vēl pirmdienas vakars, bet ko padarīt. Tomēr vīrs izrādās ļoti feins – ātri vien apzvana pāris vietas (viena no kurām – surprise, surprise – ari izrādās pilna) un atrod mums naktsmājas. Viesnīca gan nav TIK feina kā nolūkotā, bet kāda starpība – izgulēties man svešās vietās netraucē nekas, tā ka viss lieliski! Turklāt viesnīca – kā noprotat – ir pat internets 😉

Vēl kāda piezīme – ja braucat paši kaut kur ar auto, dikten labs palīgs ir tomtoms, pat ja ar ne-pēdējā-svaiguma kartēm. Pa šoseju vēl tā, bet pa pilsētām bumbulēt uz dullo vai pēc kartes ir diezgan nejēdzīgi…

og. tas īsumā viss… vēl viens ekselis (darbs tomēr velkas līdz, kā tāda žurkas aste) un tad jau zem segas 😉